Labi. Nogājis apakš tilta un sargājis. Jā — nāks pusnakts, jās pats velns zelta zirgā, lai visa zeme rīb, un zelta suns un zelta gailis vēl līdz. Atjāj pie tilta — zelta zirgs zviedz, zelta suns rej, zelta gailis dzied un neiet pāri.

   «Kas tur ir par nelaimi?» velns iesaucies.

   Zelta zirgs, zelta suns un zelta gailis atbildējuši: «Apakš tilta ir pats Stiprais, tas mūs nositīs.»

   «Lai tad tas daudzinātais Stiprais nāk ar mani izspēkoties!»

   Labi. Stiprais gājis arī, un nu briesmīgi sīvi sākuši spaloties. Velns krāvis Stiprajam, Stiprais līdz puslieliem sastidzis zemē. Tad krāvis Stiprais velnam, velns līdz krumšļiem sastidzis zemē. Nu velns otrreiz gāzis Stiprajam, Stiprais jau pāri pa ceļiem sastidzis. Tad gāzis velnam pretim, velns līdz puslieliem iestidzis. Velns vēl trešreiz spēris Stiprajam, un nu Stiprais līdz gūžām zemē iekšā. Tad Stiprais iesaucies: «Vai ir brīv vīram darbā atpūsties?»

   «Ir!» velns atteicis, «zināma lieta, ka ir!»

   Bet pa to laiku pilī ūdens jau bijis pārvērties glāzēs par asinīm un kūsājis malām pāri, un šie, miegā izbadējušies, pagāni, gulējuši.

   Stiprais, to manīdams, norāvis īsā atpūtas brītiņā savu cepuri un drāzis pils sienā, bet biedri neuzmodušies. Tad norāvis apavas un drāzis pils sienā — šie vēl neuzmodušies. Beidzot norāvis savu kakla drānu un drāzis pils sienā. Kakla drāna, par laimi, izcirtusies sienai cauri, ķerdama šiem gultu kājas, un tad, tad miegainie uztraukušies vienreiz un, zināms, tūliņ, nelaimi juzdami, maisījuši arī, ko jaudājuši.

   Bet, cik šie asinis diktāki kūluši, tik Stiprajam acīm redzot pieradies spēks, un nu ņēmies ar velnu pa otram lāgam. Velns tagad sitis, sitis šo, bet brīnumi, tavi brīnumi! Stiprais nemaz vairs neplacis zemē — pavisam otrādi vēl: ik uz sitiena cēlies no iestiguma ārā. Turpretim Stiprais velnu iedzinis pavisam zemē un tad gavilēdams iesaucies: «Lai nu velns velnu rauj!»