Stiprais, to padzirdējis, ātri paķēris gredzenu, izlīdis pa atslēgas caurumu, pārvērties par cilvēku, lēcis zelta zirgam mugurā un, ko vien mācējis, ar zelta suni un ar zelta gaili pūtis biedriem pakaļ.

   Pieskrējis klāt un neteicis ne vārda. Jājuši, jājuši — jā, uz vienu reizi gadīsies balts krogs priekšā. Biedri tūliņ kā sadzelti — iet tik iekšā un iekšā, bet Stiprais nelaiž neparko. Pajāj atkal — sāk tā dedzināt, tā dedzināt karsta saule — jādomā, vai izceps! Un tik dzidra, dzestra upīte turpat kā pasūtīta. Ko tad nu? Tas biedriem dieva dots — tūliņ dzert, bet Stiprais neļauj neparko. Pajāj atkal, Stiprais liek apskatīties, vai ir vēl upīte. Paskatās — nav, un dzert arī vairs negribas. Bet nu gadās bumbiere ar skaistiem bumbieriem. Šiem atkal kārums tos ēst, bet Stiprais neļauj. Pajāj atkal — gadās pļava, ka zied vien no ābula, un šiem tāds salds miegs, ka nevar ne zirgā vairs nosēdēt. Bet Stiprais skubina ar varu: «Te gulēt ne, jāsim tālāk!»

   Aizjāj pie krusta ceļa, šiem miegs nezin kur palicis, kur ne. Bet te pie krusta ceļa Stiprais šķīrās no biedriem, sacīdams: «Ņemiet katrs savu zirgu, suni un gaili un jājiet tagad, kur paši gribat, es arī jāšu savu ceļu.»

   Un tad Stiprais pārjājis pie ķēniņa ar zelta zirgu, zelta suni, zelta gaili un dabūjis ķēniņa meitu par sievu.