To padarījis, Stiprais paņēmis velna zelta zirgu, zelta suni un zelta gaili, aizvedis pilī un tad, biedrus pieaicinādams tuvāk, izpļaukājis šos labi, ka nebijuši modri. Bet rītā Stiprais katram iedevis vienu zirgu, vienu suni un vienu gaili — tos, ko velna dēliem bij atņēmis. Pats paturējis zelta zirgu, zelta suni un zelta gaili, un tad, sēzdamies zirgiem mugurā, griezušies mājā.

   Bet, gabalu pajājušiem, Stiprais piepeši atminējies: «Kur tad mans zelta gredzens, ko ķēniņa meita pirkstā mauca? Tas aizmirsies velna pilī.»

   Nekā darīt — biedrus sūtījis uz priekšu un pats pajājis to gabalu atpakaļ pēc gredzena. Aizjājis — bet kas ir? Velna pils durvis aizslēgtas — ne domāt iekšā tikt vairs. Izdomājies, ko nu darīt? Te zelta zirgs, suns un gailis pamācījuši šo par mušu pārvērsties un pa atslēgas caurumu ielīst gredzenam pakaļ. Labi. Palicis par mušu, ielīdis pa atslēgas caurumu un patlaban gribējis savu gredzenu ņemt. Te paskatījies - otrā istabā nosēdušās trīs velna meitas ar velna māti un spriež.

   «Pag!» viņam iešāvies prātā. «Jādzird taču, kas šīm te īsti spriežams?»

   Un tā uzlaidies krāsns augšā un klausījies. Velna māte teikusi: «Mums tam Stiprajam jāatriebjas. Rīt palikšu, kur viņi jāj, par baltu krogu, tad tie ieies iekšā un paliks.»

   «Tas nav nekas!» pirmā meita atteikusi, «bet es palikšu par karstu sauli viņus slapināt;un tad tur gadīsies dzestra upīte, pie tās viņi tieksies dzert un tad paliks.»

   «Tas nav nekas!» otra meita atteikusi, «bet es palikšu par skaistu bumbieri ar bumbieriem galā, tos viņi tīkos ēst un paliks.»

   «Tas nav nekas!» trešā meita atteikusi, «bet es palikšu par zāļainu pļavu un uzsūtīšu tiem saldu miegu. Tad viņi palaidīs zirgus ganīties, bet paši apgulsies un paliks.»