Bet visjocīgākais tomēr bija tas, ka, ieliekot pirkstu podiņa garaiņos, uzreiz varēja saost, kādu ēdienu gatavo katrā pilsētas pavardā; redz, tas gan bija kaut kas cits nekā roze.

   Tad pastaigādamās garām gāja princese ar visām galma dāmām un, izdzirdējusi melodiju, apstājās, un izskatījās ļoti priecīga, jo viņa ari prata spēlēt "Ak, tu mīļais Augustiņ!". Tā bija vienīgā dziesma, ko viņa mācēja, un to viņa spēlēja tikai ar vienu pirkstu.

   "Tā jau ir tā, ko es māku!" viņa iesaucās. Tad tam jābūt mācītam cūkganam! Klau, noej un pajautā viņam, cik tas instruments maksā!"

   Un tad vienai galma dāmai bija jāieskrien iekšā pie cūkgana, bet viņa papriekš apāva koka tupeles.

   "Cik tu gribi par to podu?" galma dāma jautāja. "Desmit skūpstus no princeses," atbildēja cūkgans. "Dievs, apžēlojies!" galma dāma iesaucās. "Jā, un ne mazāk!" cūkgans uzstāja. "Nu, ko viņš saka?" princese jautāja.

   "To es tiešām nevaru teikt," galma dāma sacīja. Tas ir tik briesmīgi!"

   "Tad pačuksti man!" Un galma dāma pačukstēja.

   "Viņš taču ir palaidnis!" princese iesaucās un gāja prom. Bet, kad viņa bija pagājusi mazu gabaliņu, zvārgulīši atkal ieskanējās tik skaisti:

"Ak, tu mīļais Augustiņ,

Viss ir beigts, viss ir beigts!"