"Klau," princese teica, "pajautā viņam, vai viņš negrib desmit skūpstus no manām galma dāmām!"

   "Nē, paldies!" cūkgans sacīja. "Desmit skūpstus no princeses, vai ari es paturu savu podu."

   "Ir nu gan nelāga būšana," princese noteica. "Bet tad jums jāstāv man priekšā, lai neviens to neredz!"

   Un galma dāmas, kleitas izpletušas, sastājās viņai apkārt, cūkgans dabūja desmit skūpstus un princese — podu.

   Tad nu gan bija prieki! Dienu un vakaru podiņam bija jāvārās. Visā pilsētā nebija neviena pavarda, par kuru pilī nezinātu, kas tur tiek vārīts, gan pie kambarjunkura, gan kurpnieka. Galma dāmas dejoja, rokas plaukšķinādamas.

   "Mēs zinām, kam būs saldā zupa un pankūkas! Mēs zinām, kam būs putra un kotletes! Cik tas ir interesanti!"

   "Jā, bet neizpļāpājieties, jo es esmu ķeizara meita!" "Dievs, apžēlojies!" viņas visas teica.

   Cūkgans, proti, princis — bet visi jau zināja vien to, ka viņš ir īsts cūkgans, — nepalaida nevienu dienu, kaut ko jaunu neizgudrojis. Tā viņš uztaisīja tarkšķi, kurš, griežoties riņķī, spēlēja visus valšus un polkas, kas tikai bija zināmi kopš pasaules radīšanas.

   "Bet tas ir superbe! iesaucās princese, iedama garām. "Skais­tākas kompozīcijas savu mūžu neesmu dzirdējusi. Klau, aizejiet un pajautājiet viņam, cik tas instruments maksā: bet skūpstīties gan es netaisos!"

   "Viņš grib simt skūpstu no princeses!" teica galma dāma, kas bija iegājusi apvaicāties.