Czintaņas ciema ogļrači nezināja, kas ir smaids un kas ir smiekli. Pirms rītausmas nokāpuši tumšajā raktuvē, viņi no tās iznāca tikai dziļā vakara krēslā. Noguruši un saīguši viņi apēda savu trūcīgo vakariņu tiesu un tādi paši melni nokvēpuši apgulās uz klonā pasviestā džutas paklāja, lai rītā pieceltos gurdi un neatpūtušies.

   Un tomēr arī Czintaņas ciemā reiz atnāca prieks. Tas ieradās līdz ar meitenīti, kura piedzima Jan Su-cina ģimenē un kurai par godu dzimtajam ciemam - deva vārdu Czi-czina.

   Czi-Czina bija savāda meitene, pavisam ne tāda kā pārējie ogļraču bērni, kas bija melnmataini un melnacaini. Czi-Czinas acis bija zilas kā debess pār kal­niem, bet viņas mati zaigoja kā vistīrākais zelts. Kad viņa smaidīja, tad likās, it kā saule būtu izlīdusi no mākoņa apakšas un izkliedējusi bezcerības tumsu, kādā dzīvoja nabadzīgie ogļrači.

   - Saules meita! Laimes bērns! Cerības sūtne! - tā ogļrači sauca Czi-Czinu, un, ja kādam uzbruka bē­das, tas devās uz Jan Su-cina būdiņu, lai tikai paska­tītos uz Czi-Czinu, paklausītos dziesmiņu, ko tā dun­goja maigā bērna balstiņā, un sagaidītu smaidu, kas dziedēja bēdu sagrauzto sirdi.

   Kad Czi-Czina bija paaugusies, viņas dziesmu un deju prieks valdzināja ne vien Czintaņas, bet visu apkārtējo ciemu ogļračus un zemniekus. Vakaros, kad meitene dejoja saulrieta deju, ogļrači izkāpa no rak­tuvēm, bet zemnieki pameta kapļus lauciņos un sa­nāca pie Czintaņas akas, lai priecātos par Czi-Czinas skaistumu. Un, kad viņa sāka dziedāt, tad nogurušie ļaudis atguva možumu, uztvēra dziesmas vārdus un atkārtoja tos, mājup iedami.

   Ogļraktuvju uzraugs dusmojās, ka strādnieki izkāpj no raktuvēm, kamēr nav iestājusies melna nakts, un ziņoja savam kungam Van Go-faņam, ka gaišmatainā meitene Czi-Czina atrauj strādniekus no darba.

   - Un iedomājies, mans ļoti cienījamais kungs, viņi sākuši nodoties izpriecām, viņi pat dzied dziesmas!