"Kā? Tev nav neviena dzintara?" Ieplēta acis kurmis tik platas kā kniepadatas galviņa. Tas nozīmē, ka kurmis bija ļoti izbrīnīts, jo acis kurmjiem ir ļoti maziņas, tikpat kā nemaz nav. "Kā? Un tev nav neviena dzintara?"

   "Nav," es teicu.

   "Tad nāc man līdzi," teica kurmis. "Tev gan tādas šķidras uzacis," viņš paskatījās manī. "Piesien zobbirstītes virs plakstiņiem, citādi smiltis birst acīs." Un, pamājis man ar ķepu, pazuda alā. Tad izlīda atkal ārā: "Nu, ko tu nenāc?" Es piesēju zobbirstītes sev virs acīm un līdu.

   Pēc kādām pāris stundām kurmis man teica: "Tu par lēnu lien. Mēs esam nolīduši tikai desmit metrus. Bet līdz Engures ezeram vēl desmit kilometru. Ej tu labāk pa zemes virsu, es līdīšu pa apakšu! Lai tu mani nepazaudētu, es ik pēc laiciņa celšu rakumu uz augšu un izbāzīšu galvu no zemes. Un, lai tu nesajauktu ar citiem kurmjiem, skaties: man ir viens dzintara zobs. Es izbāzīšu galvu no zemes un pasmiešos, tad tu zināsi, ka tas esmu es." Un kurmis atplēta muti un nosmējās — kriks-kriks-kriks! — tā kā trīsreiz zīmuli pārlauž.

   Kriks! Kriks! Kriks!

   Un tā mēs devāmies atkal ceļā.

   Gājām ilgi. Trīs nedēļas. Es pa ceļam daudz sēdēju, kurmim pa zemes apakšu jau tik ātri neiet kā man pa virsu. Pa ceļam gadījās strautiņi un grāvji, es pārlēcu pāri, bet viņš lien pa apakšu cauri.

   Tā kā man bija daudz laika, es pa ceļam daudz sēdēju un lasīju. Izlasīju visu par kurmjiem un par dzintariem, un arī par Engures ezeru. Izrādās, pie Engures ezera tāpēc tik daudz dzintara, ka tur kādreiz viscaur bijusi jūra un dzintars skalojies jūras dibenā. Tad jūra atkāpusies un ezeru atstājusi kā lielu jomu.