Karaļa dēls gatavojās kāzām, tāpēc visur valdīja līksmība. Veselu gadu viņš bija gaidījis savu līgavu, un nu viņa bija klāt. Viņa bija Princese no Krievijas un visu ceļu cauri Somijai brauca sešu ziemeļbriežu pajūgā. Kamanas atgā­dināja milzīgu zelta gulbi, un starp tā spārniem sēdēja jaunā Princese. Viņas garais sermuļādas kažoks sniedzās līdz pašai zemei, galvā cepure ar sudraba tīkliņu; un Princese pati bija balta kā Sniega Pils, kurā viņa līdz šim bija dzīvojusi. Tik balta viņa bija, ka ļaudis nevarēja vien nobrīnīties, redzēdami viņu braucam pa pilsētas ielām.

   "Viņa ir kā balta roze!" tie sauca un kaisīja ziedus no balkoniem.

   Pils vārtu priekšā viņu sagaidīja Princis. Princim bija sapņai­ni violetas acis, bet mati - kā no tīra zelta. Ieraudzījis Princesi, viņš nometās uz viena ceļa un noskūpstīja viņas roku.

   "Jūsu attēls bija brīnišķīgs," viņš čukstēja, "bet jūs pati esat vēl daudz skaistāka." To dzirdot, Princese nosarka.

   "Pirms tam viņa bija kā balta roze," kāds jauns Pāžs pačukstēja kaimiņam, "bet tagad viņa ir kā sarkana roze." Un viss galms bija sajūsmā.

   Turpmākās trīs dienās visi to vien atkārtoja: "Baltā roze, Sarkanā roze, Baltā roze, Sarkanā roze, Baltā roze," - un Karalis pavēlēja divkāršot Pāža algu. Tā kā Pāžam algas vispār nebija, tad arī labur no šīs pavēles viņam nebija nekāda, tomēr to uzskatīja par lielu godu un pieminēja Galma Avīzē.

   Pēc trijām dienām tika svinētas kāzas. Tā bija iespaidīga ceremonija, līgava ar līgavaini gāja roku rokā zem purpursārta baldahīna, kas bija izšūts sīkām pērlītēm.

   Valsts Bankets ilga piecas stundas. Princis un Princese sēdēja Lielās Zāles centrā un dzēra no dzidra kristāla kausa. Tikai īsti mīlētāji varēja dzert no tāda kausa, jo no melīgu lūpu pieskārie­niem tas kļuva pelēks, blāvs un duļķains.