Īkstīte slīdēja garām daudzām un dažādām vietām, un mazie putniņi, krūmos sēdēdami un skatīdamies uz viņu, dziedāja: "Kāda maza, glīta jaunava!" Lapa peldēja aizvien tālāk un tālāk prom, un Īkstīte nokļuva svešā zemē.

   Kāds jauks, balts taurenītis sāka riņķot ap viņu un visbeidzot nosēdās uz lapas, jo Īkstīte viņam ļoti patika, un viņa bija laimīga, jo nu krupis viņu vairs nevarēja panākt, un tur, kur viņa peldēja, bija tik skaisti. Saule atspīdēja ūdenī, un tas mirdzēja kā tīrākais zelts. Tad Īkstīte paņēma savu jostu, piesēja tās vienu galu pie taureņa, otru — pie lapas. Nu lapa slīdēja uz priekšu daudz ātrāk un viņa līdzi, jo viņa taču stāvēja uz lapas.

   Pēkšņi atlaidās liela maijvabole, ieraudzīja īkstīti, acumirklī satvēra savās spīlēs viņas slaido vidukli un uzlaidās ar īkstīti kokā, bet zaļā lapa peldēja tālāk pa upi, un taurenis lidoja tai līdzi, jo bija piesiets pie lapas un nevarēja tikt vaļā.

   Ak Dievs, kā nabaga Īkstīte izbijās, kad maijvabole uzlidoja ar viņu kokā, bet visvairāk viņa tomēr bija noskumusi par skaisto, balto taureni, ko bija piesējusi pie lapas. Ja viņš nevarēs tikt vaļā, viņam būs jānomirst badā. Bet maijvabolei tas bija vienalga. Viņa ar īkstīti uzlidoja uz vislielākās, visaugstākās lapas kokā, pacienāja viņu ar ziedu medu un teica, ka Īkstīte esot itin glīta, kaut arī nepavisam ne līdzīga maijvabolei. Vēlāk ciemos atlidoja visas pārējās maijvaboles, kuras dzīvoja kokā. Viņas nopētīja Īkstīti, un maijvaboļu jaunkundzes nicīgi savilka ūsas un teica: "Viņai taču ir tikai divas kājas, tas izskatās nožēlojami." — "Viņai nav arī ūsu!" teica kāda cita. "Viņai ir tik slaids viduklis, fui! Viņa izskatās gaužām līdzīga cilvēkam! Ir nu gan viņa riebīga!" teica visas maijvaboles, un tomēr Īkstīte bija daiļa; tā šķita arī tai maijvabolei, kura viņu bija atnesusi, bet, tā kā visi pārējie sacīja, ka viņa ir neglīta, tad maijvaboļu jaunskungs beigu beigās domāja tāpat un nemaz negribēja viņu paturēt; viņa varēja iet, kur acis rāda. Maijvaboles paņēma viņu, nolaidās lejā no koka un uzlika viņu uz pīpenes zieda. Tur viņa sēdēja un raudāja, jo bija tik neglīta, ka maijvaboles viņu negribēja; un tomēr viņa taču bija visdaiļākā, kādu vien var iedomāties, tik smalka un balta kā skaistākā rožlapiņa.

   Visu cauru vasaru nabaga Īkstīte dzīvoja pavisam viena lielajā mežā. No zāļu stiebriem viņa nopina gultu un piekāra to zem lielas skābeņu lapas, tad lietus viņai nelija virsū. Viņa vāca un ēda ziedu medu un dzēra no rasas, kas ik rītu sanesās lapās. Tā pagāja vasara un rudens, bet nu nāca ziema, aukstā, garā ziema. Visi putni, kas tik skaisti viņai bija dziedājuši, aizlidoja savu ceļu, koki nometa lapas, un puķes novīta, lielā skābeņu lapa, zem kuras viņa bija dzīvojusi, sačokurojās, un pāri palika tikai dzeltens, novītis kāts, turklāt Īkstītei gaužām sala, jo viņas drēbes bija noplīsušas un viņa pati, nabaga Īkstīte, bija tik smalka un maziņa, — viņai bija jānosalst. Sāka snigt, un katra sniega pārsla, kas krita viņai virsū, bija tikpat kā vesela lāpsta ar sniegu, ja to uzmestu mums, jo mēs esam lieli, bet viņa — tikai sprīdi gara. Tad viņa ietinās sausā lapā, bet tā nesildīja, viņa drebēja no aukstuma.

   Meža malā, kur viņa nu bija nonākusi, pletās liels labības lauks, bet labība jau sen bija novākta, tikai kailie, sausie rugāji slējās no sasalušās zemes. Viņai tā bija iešana kā pa biezu mežu, ak, un viņa viscaur trīcēja no aukstuma. Pēdīgi viņa nonāca pie lauku peles mājokļa durvīm. Tas bija mazs caurums zem rugājiem. Tur lauku pelei bija silta un jauka dzīve, visa istaba bija pilna labības, turklāt viņai piederēja arī skaista virtuve un pieliekamais kambaris. Nabaga Īkstīte nostājās pie durvīm kā ubadzīte un lūdza kādu mieža grauda kripatiņu, jo divas dienas itin neko nebija ēdusi.

   "Tu, mazo nabadziņ!" lauku pele iesaucās, jo īstenībā viņa bija labsirdīga, veca lauku pele. "Nāc iekšā manā siltajā istabā un paēd kopā ar mani!"

   Un, tā kā Īkstīte viņai iepatikās, pele teica: "Vari pie manis palikt kaut vai visu ziemu, bet tev jāuztur mana istaba tīra un glīta un jāstāsta man pasakas, jo tās man ļoti patīk." Un Īkstīte darīja, ko labā, vecā lauku pele prasīja, un viņai klājās varen labi.

   "Nu mums drīz būs ciemiņš!" lauku pele pavēstīja. "Mans kaimiņš mēdz katru nedēļu mani apciemot. Viņš ir iekārtojies vēl labāk par mani: viņam ir plašas zāles un mugurā skaists, melns samta kažoks! Ja tu viņu dabūtu par vīru, tad būtu labi nodrošināta! Bet viņš ir akls. Tev jāstāsta viņam visjaukākās pasakas, kādas vien tu zini!"