Taču Īkstīte nemaz neklausījās, viņa negribēja kaimiņu, jo tas bija kurmis. Viņš atnāca ciemos savā melnajā samta kažokā, viņš esot tik bagāts un tik mācīts, teica lauku pele. Viņa mājoklis arī esot reižu divdesmit lielāks nekā viņai. Un mācīts viņš tiešām ari bija, bet saule un skaistās puķes viņam nemaz nepatika, par tām viņš runāja ļaunu, jo nekad tās nebija redzējis. Īkstītei bija viņam jādzied, un viņa dziedāja gan "Bizbiz mārīt, mājiņa deg!", gan "Kas dārzā, kas dārzā..." — un skaistās balss dēļ kurmis iemīlējās viņā, bet neteica vis vēl neko; tāds prātīgs vīrs viņš bija.

   Nesen viņš no savas mājas līdz peles dzīvoklim bija izracis garu eju, pa to viņš lauku pelei un Īkstītei atļāva pastaigāties, kad vien viņas grib. Bet viņš lūdza nenobīties no beigtā putna, kurš guļot ejā. Tas esot liels putns ar spalvām un knābi, laikam nomiris tikai nesen, ziemai sākoties, un nu aprakts tieši tur, kur viņš izracis savu eju.

   Kurmis paņēma mutē praula gabalu, jo tas taču tumsā spīd, un gāja viņām pa priekšu, rādīdams gaismu garajā, tumšajā ejā. Kad viņi nonāca vietā, kur gulēja beigtais putns, kurmis atspieda savu plato degunu pret alas griestiem, paceldams zemi uz augšu, tā ka izveidojās liels caurums, pa kuru iespīdēja gaisma. Alas vidū gulēja beigta bezdelīga, skaistos spārnus piekļāvusi pie sāniem, kājas un galvu paslēpusi zem spalvām. Nabaga putns laikam bija nosalis. Īkstītei sametās viņa ļoti žēl; viņai patika visi putniņi, kas taču visu vasaru tik skaisti viņai bija dziedājuši un čivinājuši, bet kurmis paspēra to ar savām strupajām kājām, teikdams: "Nu tas vairs nepīkstēs! Cik nožēlojami gan ir piedzimt par nieka putnu! Paldies Dievam, ka neviens no maniem bērniem par tādu nekļūs. Tādam putnam bez viņa čivināšanas taču nekā nav, un ziemā tam jānomirst badā!"

   "Jā, to jūs kā prātīgs virs gan varat sacīt!" lauku pele teica. "Kas tiek putnam no visas čivināšanas, kad nāk ziema? Viņš cieš badu un salst, bet tas jau it kā esot liels gods!"

   Īkstīte neteica neko, bet, kad abi pārējie uzgrieza putnam muguru, viņa pieliecās, pašķīra spalviņas, kas sedza viņa galvu, un noskūpstīja viņa aizvērtās acis. "Varbūt tas bija viņš, kurš vasarā man tik skaisti dziedāja," viņa domāja, "cik daudz prieka viņš man sagādāja, mīļais, skaistais putns!"

   Tad kurmis atkal aizbāza caurumu, pa kuru iespīdēja dienas gaisma, un pavadīja dāmas uz mājām. Bet naktī Īkstīte nemaz nespēja iemigt. Viņa piecēlās no gultiņas, nopina no siena stiebriem lielu, skaistu sedzeni, aiznesa to beigtajam putnam un pārklāja to viņam pāri, bet gar sāniem salika mīkstas puķu pūkas, ko bija atradusi peles istabā, lai viņam būtu silta gulēšana aukstajā zemē.

   "Ardievu, skaistais putniņ!" viņa teica. "Ardievu un paldies tev par skaistajām dziesmām vasarā, kad visi koki zaļoja un saule tik silti spīdēja!" Tad viņa pielika galvu pie putna krūtīm, bet tūliņ izbijās, jo šķita, ka iekšpusē kaut kas pukstētu. Tā bija putna sirds. Putns nebija miris, vien sastindzis, un tagad bija sasilis un atkal atdzīvojās.

   Rudenī jau visas bezdelīgas aizlido prom uz siltajām zemēm, bet, ja kāda aizkavējas, tad sals viņu sastindzina tā, ka viņa gluži nedzīva krīt lejā un paliek guļam, kur nokritusi, un to pārklāj sniegs. Īkstīte nodrebēja no galvas līdz kājām, tik ļoti viņa izbijās, jo putns taču bija liels, liels salīdzinājumā ar viņu, kura bija tikai īkšķa garumā, bet viņa tomēr saņēma dūšu, aplika pūkas vēl ciešāk ap nabaga bezdelīgu, atnesa mētras lapu, ar ko pati bija segusies, un pārklāja to bezdelīgai pār galvu.

   Nākamo nakti viņa atkal aizzagās pie bezdelīgas, un tad jau tā bija pavisam atdzīvojusies, bet vēl tik vārga, ka tikai īsu mirklīti varēja atvērt acis un paskatīties uz Īkstīti, kas stāvēja ar praula gabaliņu rokā, jo cita gaismekļa viņai nebija.

   "Paldies tev, tu mazo, mīļo bērniņ!" slimā bezdelīga viņai teica. "Esmu tik jauki sasildījusies! Drīz es atgūšu spēkus un varēšu atkal lidot ārā, siltajā saulītē!"

   "Ai!" Īkstīte iesaucās. "Ārā ir tik auksti, snieg sniegs un salst! Paliec vien siltajā gultā, gan es tevi apkopšu!"

   Tad viņa atnesa bezdelīgai puķu lapā ūdeni. Padzērusies bezdelīga izstāstīja, ka savainojusi spārnu ērkšķu krūmā un tāpēc nav varējusi palidot tik ātri kā pārējās bezdelīgas, kad tās devušās prom, tālu prom uz siltajām zemēm. Pēdīgi viņa nokritusi zemē un vairāk neko neatceroties, un nemaz nezinot, kā še nokļuvusi.