Tad nu bezdelīga palika zem zemes visu ziemu un Īkstīte kopa viņu un iemīļoja no visas sirds. Ne kurmis, ne pele nedabūja zināt itin neko, jo tie jau nabaga trūcīgo bezdelīgu necieta ne acu galā.

   Līdzko pienāca pavasaris un saule sasildīja zemi, bezdelīga teica ardievas Īkstītei, kas atdarīja caurumu, ko kurmis alas griestos bija ietaisījis. Saule tik jauki iespīdēja iekšā, un bezdelīga jautāja, vai Īkstīte negribot doties līdzi. Viņa varot uzsēsties šai uz muguras, un viņas aizlidošot tālu prom zaļajā mežā. Bet Īkstīte zināja, ka vecā lauku pele bēdātos, ja viņa to pamestu.

   "Nē, es nevaru!" Īkstīte nopūtās. "Ardievu, ardievu! Tu labo, mīļo meitenīt!" bezdelīga teica un izlidoja ārā saulītē. Īkstīte noskatījās viņai pakaļ, un acīs sariesās asaras, jo viņa nabaga bezdelīgu bija tik ļoti iemīļojusi.

   "Kvivit! Kvivit!" putns dziedāja, ielidodams zaļajā mežā.

   Īkstīte bija pagalam noskumusi. Viņai nemaz netika ļauts iziet siltajā saulītē. Labība, kas bija iesēta tīrumā virs lauku peles mājvietas, arĪ izauga augstu gaisā, tas bija īsts, biezs mežs mazajai nabaga meitenītei, kura taču bija tikai īkšķa garumā.

   "Nu tev šovasar jāšuj pūrs!" lauku pele viņai teica, jo kaimiņš, garlaicīgais kurmis melnajā samta kažokā, bija īkstīti bildinājis. "Tev jābūt papilnam gan vilnas, gan linu, uz kā sēdēt un gulēt, kad būsi kurmja sieva!"

   Īkstītei bija jāņem rokā vārpstiņa, un lauku pele nolīga četrus zirnekļus, lai tie vērptu un austu dienu un nakti. Katru vakaru kurmis nāca ciemos un par to vien runāja, ka, līdzko vasara būšot galā, saule vairs nespīdēšot tik karsti; tagad taču tā sakaltējot zemi cietu kā akmeni; jā, tiklīdz vasara beigšoties, tā viņš ar Īkstīti dzeršot kāzas. Bet viņa nemaz nepriecājās, jo garlaicīgais kurmis viņai nepavisam nepatika. Ik rĪtu, saulei lecot, un ik vakaru, tai norietot, Īkstīte izzagās pa durvīm un, vējam pašķirot labības stiebrus tā, ka viņa varēja ieraudzīt zilās debesis, viņa iedomājās, cik gaiši un skaisti ir šeit — laukā, un tik ļoti vēlējās redzēt mīļo bezdelīgu atkal, bet tā vairs nerādījās, laikam lidinājās tālu prom skaistajā, zaļajā mežā. Rudenim atnākot, Īkstītes pūrs bija gatavs. "Pēc četrām nedēļām tev būs kāzas!" lauku pele teica. Bet Īkstīte raudāja, sacīdama, ka garlaicīgo kurmi nemaz negribot.

   "Blēņas!" lauku pele viņu norāja. "Met niķus pie malas, citādi iekodīšu tev ar savu balto zobu! Tu taču dabū varenu vīru! Tāda melna samta kažoka pat ķēniņienei nav! Labumu viņam pilna virtuve un pagrabs! Pateicies Dievam, ka viņš tevi ņem!"

    Tad kāzas bija klāt. Kurmis jau bija atnācis, lai Īkstīti aizvestu. Tur nu viņai dziļi zem zemes pie viņa būs jādzīvo, un viņa nekad vairs netiks ārā siltā saulītē, jo tā viņam nepatika. Nabaga bērns bija tik noskumis, nu viņai bija jāsaka ardievas jaukajai saulītei, ko pie lauku peles viņai durvju priekšā tomēr bija atļauts redzēt.

   "Ardievu, spožā saulīt!" viņa iesaucās, pastiepusi rokas uz augšu, un pagāja kādu gabaliņu prom no peles mājas, jo nu labība bija nopļauta, te slējās tikai sausie rugāji. "Ardievu, ardievu!" viņa teica, apķerdamās ar savām mazajām rociņām ap sīku, sarkanu puķīti. "Sveicini mazo bezdelīgu no manis, ja viņu ieraudzīsi!"

   "Kvivit, kvivit!" tai pašā acumirklī atskanēja viņai virs galvas. Viņa paskatījās uz augšu, tā bija mazā bezdelīga, kas pašlaik lidoja garām. Ieraudzījusi Īkstīti, viņa ļoti nopriecājās. Īkstīte pastāstīja viņai, cik ļoti negribot pretīgo kurmi par vīru un ka nu būšot jādzīvo dziļi pazemē, kur nekad neiespīd saule. To stāstīdama, viņa nevarēja novaldīt asaras.

   "Tagad nāk aukstā ziema," mazā bezdelīga sacīja. "Man jālido tālu prom uz siltajām zemēm — vai negribi doties līdzi? Tu vari sēdēt man uz muguras! Piesien tik sevi cieši ar jostu, un mēs aizlidosim prom no pretīgā kurmja un viņa tumšā mitekļa, tālu prom pāri kalniem uz siltajām zemēm, kur saule spīd jaukāk nekā šeit, kur ir mūžīga vasara un skaistas puķes. Lido tik kopā ar mani. tu, mīļo, mazo Īkstīt, kas izglābi man dzīvību, kad es nosalusi gulēju tumšajā pazemē!"

   "Jā, es došos tev līdzi!" teica Īkstīte un uzsēdās putnam mugurā, ar kājām atspiedās pret izplesto spārnu, cieši piesēja savu jostu pie vienas no stiprākām spalvām, un bezdelīga uzlidoja augstu gaisā, pāri mežiem un ezeriem, augstu pāri lielajiem kalniem, kur vienmēr guļ sniegs, un Īkstīte sala aukstajā gaisā, bet viņa ielīda zem putna siltajām spalvām, pabāzdama ārā vien galviņu, lai redzētu visu skaistumu tur apakšā.