Tad viņas nonāca siltajās zemēs. Saule tur spīdēja daudz spožāk nekā šeit, debesis bija divtik augstas, un grāvmalās, uz ežām un sētmalās auga visskaistākās zaļās un zilās vīnogas. Koku zaros karājās citroni un apelsīni, smaržoja mirtes un mētras, un pa lielceļiem skraidīja jauki bērni, spēlēdamies ar lieliem, raibiem taureņiem. Bet bezdelīga lidoja vēl tālāk prom, un pasaule kļuva arvien skaistāka un skaistāka. Zila ezera krastā zem brīnumskaistiem, zaļiem kokiem slējās mirdzoši balta marmora pils no veciem laikiem, vīnstīgas vijās augšup gar augstajiem pīlāriem. Pašā augšā atradās daudz bezdelīgu ligzdu, un vienā no tām dzīvoja bezdelīga, kas nesa Īkstīti.

   "Te ir mana māja!" bezdelīga teica. "Bet vai tu pati tagad neizmeklētu kādu no tām krāšņajām puķēm, kas tur lejā aug; tad es tevi tur nolikšu, un tev būs tik jauki, cik vien tu vēlēsies!"

   "Cik skaisti!" rokas plaukšķinādama, priecājās Īkstīte.

   Tur gulēja liela, balta marmora kolonna, kas bija nokritusi zemē un salūzusi trīs gabalos, bet starp tiem auga brīnumskaistas, lielas, baltas puķes. Bezdelīga ar Īkstīti nolaidās lejā un nolika viņu uz vienas no platajām lapām. Bet tavu brīnumu! Zieda vidū sēdēja mazs vīriņš, tik balts un caurspīdīgs, it kā būtu no stikla. Galvā viņam bija brīnumglīts zelta kronis un pie pleciem bezgala jauki, gaiši spārni, pats viņš nebija lielāks par īkstīti. Tas bija puķu eņģelis. Katrā puķē dzīvoja tāds mazs vīriņš vai sieviņa, bet šis bija visiem ķēniņš.

   "Ak Dievs, cik viņš ir skaists!" Īkstīte pačukstēja bezdelīgai. Mazais princis ļoti nobijās no bezdelīgas, jo viņa bija milzu putns salīdzinājumā ar viņu — tik mazu un smalku. Bet, ieraudzījis Īkstīti, viņš nopriecājās, jo tik skaistu meiteni savu mūžu nebija redzējis. Tāpēc viņš noņēma savu zelta kroni un uzlika to viņai galvā, vaicādams, kā viņu saucot un vai viņa gribot būt par viņa sievu, tad viņa kļūtu par visu puķu ķēniņieni! Jā, tas bija īsts vīrs, ne tāds kā krupja dēls vai kurmis ar melno samta kažoku. Tāpēc viņa skaistajam princim teica jāvārdu, un no katras puķes iznāca pa dāmai un kungam. Viņi bija tik daiļi, ka prieks skatīties. Katrs atnesa Īkstītei dāvanu, bet labākā no visām bija pāris skaistu spār­nu no lielas, baltas mušas. Tie tika piestiprināti Īkstītei uz muguras, un tad ari viņa varēja lidot no puķītes uz puķīti. Kas tas bija par prieku, un mazā bezdelīga sēdēja augšā savā ligzdā un dziedāja viņiem, cik labi vien mācēdama, bet sirdī viņa tomēr bija noskumusi, jo bija ļoti iemīļojusi īkstīti un nemaz negribēja šķirties no viņas.

    "Mēs nesauksim tevi par Īkstīti!" puķu eņģelis viņai teica. "Tas ir neglīts vārds, bet tu esi tik skaista. Mēs tevi sauksim par Maiju!"

   "Ardievu, ardievu!" mazā bezdelīga novidžināja un no siltajām zemēm atkal aizlidoja tālu prom uz Dāniju. Tur viņai bija ligzdiņa virs loga, aiz kura dzīvo vīrs, kurš prot stāstīt pasakas. Bezdelīga dziedāja viņam "kvivit, kvivit!", un tāpēc mums ir zināms šis notikums.