Reizēm viņš tomēr ilgojās pēc brīvās meža dzīves un ne reizi vien sadusmojās par nogurdinošajām Galma ceremonijām, kas ik dienas aizņēma tik daudz laika. Taču brīnišķīgā pils - Līksmes Pils, kā tā tika dēvēta un kuras kungs un pavēlnieks viņš tagad jutās - tā viņam šķita kā īpaša viņam vien radīta pasaule. Tur viņš paglābās no Padomes sēdēm vai Pieņemšanu zāles, skriedams gar apzeltītiem bronzas lauvām pa lielo kāpņu marmora pakāpieniem, klīzdams no istabas istabā, no gaiteņa gaitenī, kā cilvēks, kurš meklē skaistumā zāles pret sāpēm un spirdzināju­mu pēc slimības.

   Dažreiz šajos meklējumu un atklājumu ceļojumos - kā viņš pats tos sauca un kas patiešām arī bija īsti ceļojumi pa brīnumzemi - viņu pavadī­ja slaidi, gaišmataini Galma pāži plandošos apmetņos ar krāsainām lentēm. Taču daudz biežāk viņš tajos mēdza doties viens pats, nojauzdams, ka Mākslas noslēpumi vis­labāk atklājas vienatnē un ka Skaistums, tāpat kā Gudrība, mīl vientuļus pielūdzējus.

   Tolaik par viņu klīda daudz dīvainu nostāstu. Runāja, ka druknais Birģermeistars, kas reiz ieradies pilī, lai pilsētas iedzīvotāju vārdā nolasītu svi­nīgu runu, esot nejauši ierau­dzījis viņu apbrīnā nometu­šos ceļos pie kādas nesen no Venēcijas atvestas lielas glez­nas, kas, kā licies, vēstījusi par jaunu dievību parādīšanos. Citreiz viņš uz vairākām stundām pazudis un tikai pēc ilgiem meklējumiem atrasts mazā istabiņā vienā no ziemeļu puses torņiem lūko­jamies uz Grieķijas dārgak­menī kaltu Adonīda tēlu.

   Stāstīja arī, ka viņš pieķerts, skūpstot antīku skulptūru, kas atrasta upes dzelmē, ceļot akmens tiltu, un uz kuras bijis iegravēts bitīniešu verga Adriana vārds. Un viņš esot varējis caurām naktīm vērot mēnessgaismas atblāzmu uz sudrabā lietā Edimiona tēla.

   Ikviens dārgs un rets mate­riāls iedvesa viņam bijību. Kaismīgi vēlēdamies tos iegūt, viņš izsūtīja pa pasauli dau­dzus tirgoņus - vieni devās pēc dzintara pie skarbajiem Ziemeļjūru zvejniekiem, citi - uz Ēģipti pēc brīnumaini zaļā tirkīza, kas atrodams vienīgi valdnieku kapenēs un kam piedēvē burvju spēku, vēl citi devās uz Persiju pēc zīda pak­lājiem un apgleznotiem trau­kiem, un vēl citi - uz Indiju pēc caurspīdīgiem audumiem, ziloņkaula, mēnessakmens un nefrīta rokassprādzēm, san­dalkoka, zilās emaljas un smalkvilnas lakatiem.

   Taču visvairāk viņam pati­ka zeltā austais apmetnis, kas viņam bija jāvelk kronēšanas dienā, rubīniem rotātais kronis un pērlēm apvītais scepteris. Tieši par to viņš domāja arī šajā naktī, gulēdams uz dārgā dīvāna un lūkodamies kamīnā, kur, lēnām gailēdams, pelnos pārvērtās milzīgs priežkoka bluķis.