Jau pirms vairākiem mēnešiem viņam tika parādīti slavenāko tālaika mākslinieku zīmēti tērpi. Un tagad dienām un naktīm tiem nācās strādāt, lai pārveidotu tos pēc jaunā Karaļa ieteiku­miem. Visā pasaulē meklēja tiem piemērotus dārgakmeņus. Iztēlē viņš redzēja sevi stāvam Katedrāles augstā altāra priekšā skaistajā karaļa tērpā, un smaids rotājās viņa zēniskajās lūpās, iedegdams mirdzumu arī tumšajās acīs.

   Pēc brīža viņš piecēlās kājās un, atspiedies pret akmenī kalto kamīna dzegu, pārlaida skatienu blāvi apgaismotajai istabai.

   Sienas klāja krāšņi gobelēni, kuros bija attēlots Skaistuma triumfs. Vienu istabas kaktu aizņēma liels sienas skapis, ahātiem unlazurītiem inkrustēts,n  pie loga bija novietots rūpīgi darināts, lakotiem paneļiem un zelta mozaīkā greznots rakstāmgalds. Uz tā atradās vairāki smalka Venēcijas stikla trauki un kāds tumši svēdrains oniksa kauss. Bālas magones bija izšūtas gultas zīda pārklājā, tik daiļas, it kā tikko slīdējušas no miega gurdajām skavām, un slaidas, smalkām vītnēm līdzīgas ziloņkaula kolonnas balstīja samta baldahīnu, pār kuru virmoja strausa spalvu pušķi kā baltas putas uz apgleznoto griestu apsūbējušā sudraba fona. Zaļā bronzā izlietais smejošais Narciss virs galvas turēja mirdzošu spoguli, bet galda vidū stāvēja lēzens ametista trauks.

   Viņš palūkojās ārā un redzēja milzīgo Katedrāles kupolu kā lielu burbuli pār tumsā iegrimušajiem namiem un nogurušo sardzi soļojam šurpu turpu pa terasi upmalā, kur jau sāka celties migla. Tālu dārzā dziedāja lakstīgala. Viegla jasmīnu smarža ieplūda pa atvērto logu. Viņš atglauda no pieres brūno matu cir­tas, paņēma lautu un pārlaida pirkstus tās stīgām. Smagie acu plaksti noslīga, un viņu pārņēma savāds gurdums. Nekad vēl viņš tik skaidri, ar tik dziļu prieku nebija izjutis skaistu lietu maģisko un noslēpumaino varu.

   Kad torņa pulkstenis nozvanīja pusnakts stundu, viņš paskandināja zvaniņu, un ieradās pāži, kas uzmanīgi izģērba viņu, noskaloja viņa rokas rožūdenī un izkaisīja ziedus pār spil­venu. Tikko tie bija aizgājuši, jaunais Karalis iegrima miegā. Gulēdams viņš redzēja sapni, un tāds bija viņa sapnis. Viņš redzēja, ka stāv garā, zemā jumtistabā, kur visapkārt klaudz un klab stelles. Vārīga dienasgaisma spraucās caur režģotajiem logiem, apspīdēdama salīkušus audēju stāvus. Bāli, slimību novārdzināti bērni tupēja sarāvušies uz milzīgajiem šķērskokiem. Kad atspoles šāvās cauri velkiem, viņi pacēla sma­gās latas un, kad atspoles apstājās, atkal nolaida tās, un saspieda pavedienus kopā. Viņu sejas bija izsalkuma izmocītas, vājās rociņas nespēkā drebēja. Pie galdiem sēdēja kalsnas sievietes un šuva. Telpa pretīgi oda. Gaiss bija smirdošs un smacīgs, no sienām sūcās mitrums.

   Jaunais Karalis piegāja pie viena no audējiem, nostājās tam līdzās un vēroja tā darbu.

   Audējs nikni atskatījās un teica: "Kāpēc tu mani tā pētī? Vai izspiego, lai ziņotu kun­gam?"

   "Kas ir jūsu kungs?" vaicāja jaunais Karalis.