Zvārguļu gravā bija kāds paliels rūķu ciems. Tur viņi sabūvējuši koka namiņus citu citam blakus un izbruģējuši visas ielas. Tobrīd gan bija ziema un no glītā bruģējuma neko nevarēja redzēt, jo ielas bija pārklājis sniegs.
Trīs rūķi sēdēja istabā uz mūrīša, ieāvuši kājas siltās čībās, grieza īkšķus vienu ap otru un sprieda par Ziemassvētkiem.
«Es cepšu rauga pankūkas!» teica Zilcepuris un aplaizīja lūpas.
«Es vārīšu piena ķīseli» piebilda Zaļcepuris. «Bet es aiziešu ciemā pie irbes,» sacīja Brūncepuris, «irbe mani pacienās ar zemeņu ievārījumu.»
Pašā ciema vidū, kur satecēja kopā visas ieliņas, bija mazs laukumiņš un sols. Uz šī sola sēdēja Sniega māmuļa, aplikusi baltu villaini, un Sala tētiņš gaiši zilā mētelī. Blakus stāvēja viņu bērni - skaistulīte Sarma un dēlēns Lauskis ar spožu cirvīti pie sāniem.
Un arī tie runāja par Ziemassvētkiem. «Ziemas­svētki ir mūsu svētki,» Sniega māmuļa teica. «Parādīsim, ko mēs varam! Es izdaiļošu visu rūķu ciemu, katru skursteņa galu, katru palodzi, katru sētas mietiņu un jāņogu krūmu. Sarma man palīdzēs, un mēs pārvērtīsim visu ciemu baltā pasakā.»
«Bet es,» Sala tētiņš teica, «es sasaldēšu ūdeņus, lai rūķiem būtu kur slidināties un priecāties. Visās namiņu rūtīs ieaudzēšu pasakainas leduspuķes. Lauskis man palīdzēs, un tie būs brīnišķīgi Ziemassvētki.»
Tobrīd gāja garām trīs ciema rūķi.
«Nemaz nebūs brīnišķīgi!» iesaucās Zilcepuris. «Es svētkos cepšu rauga pankūkas, tad man būs bieži jātekā pāri pagalmam pēc malkas. Pa dziļu sniegu brist ir briesmīgi nepatīkami, bet aukstums - tas ir vel nepatīkamāks.»
«Ļoti nelāgi!» piebalsoja Zaļcepuris, «tas dur degunā. Bez tam es svētkiem gribu savārīt piena ķīseli. Man būs jāskrien pie bagātā Klaigātāja, jo viņam ir kaza, kas dod pienu. Bet brist lielu gabalu aukstumā pa dziļu sniegu ir pavisam briesmīgi!»
«Jā» piekrita Brūncepuris, «es būtu svētkos gājis ciemā pie irbes. Viņa rnani solīja pacienāt ar zemeņu ievārījumu. Bet ja svētkos būs dziļš sniegs un aukstums, tad nevarēšu aiziet, jo man nepatīk ne sniegs, ne aukstums.»
Tā visi trīs rūķi aizgāja tālāk, nemaz lāga neatvadījušies no Sala tētiņa un Sniega māmuļas. Rūķi bija neapmierināti saraukuši pieres, un varēja dzirdēt, ka viņi aiziedami vēl sarunājās par to, ka sniegs - tas tikai uzbāzīgi apsedzot viņu glīti bruģētās ielas. Lauskis naktīs trokšņojot un modinot no miega, Sarma - tā apgrūtinot kokus un krūmus, bet ledus puķes aizklājot logus tā, ka neko vairs ārā nevarot redzēt.
Sniega māmuļai tāda rūķu izturēšanās nemaz nepatika, un arī Sala tētiņš bija stipri sarūgtināts.
«Ja jau mēs esam tik nevajadzīgi un slikti, tad iesim vien prom!» viņš teica. Tad piecēlās Sniega māmuļa, piecēlās Sala tētiņš, paņēma līdzi arī abus bērnus un aizgāja no rūķu ciema.
«Redzēsim, redzēsim, kas tie būs par Ziemas­svētkiem bez mums!» Sniega māmuļa noteica, saņemdama ciešāk savas villaines stūrus.
«Tie būs pavisam neglīti Ziemassvētki!» sacīja skaistule Sarma. Tad viņi visi četri uzkāpa kādā pakalnā, nosēdās pašā galā un skatījās lejup uz rūķu ciemu.
«Redziet! Redziet!» pēc kāda laika iesaucās Lauskis, «ciemā ieiet kāds pelēkos kamzoļos tērpies, un viņam apkārt lēkā mazi, slapji ķiņķēziņi.»
«Es viņus pazīstu,» Sniega māmuļa teica, «tas ir Atkusnis ar saviem dubļu velniņiem.»