Pēkšņi krokodils sāk kliegt tādā balsī (gāja jau trešā stunda).

   Viņam vēders degot, nevarot vairs ciest. Lai es ejot un izskrūvējot korķus.

   "Laid vaļā!" es saku. "Kas tev liek rīt lampiņas!"

   Bet nekā nebija, kas mutē, to viņš vaļā vis nelaidīs. Un karājas atkal, tikai reizi pa reizītei iekunkstas.

   Es saku: "Laid lampu vaļā! Še tev kabatas baterija!"

   Nē, lampu viņš pats esot noķēris. Un karājas atkal ar zobiem vadā un šņāc caur nāsīm. Tad es domāju: "Lampa tur iekšā sakarst, ka neizdeg arī vēl caurums vēderā. Un tik slikts krokodils viņš nemaz nav. Kad ejam spiningot un vizulis aizķeras aiz siekstas upes dibenā, krokodils vienmēr ienirst vizulim pakaļ, reizēm pat atnes ar visu baļķēnu vai celmu, kurā saķērušies vēl daudziem nozaudētie vizuļi. Un vispār labsirdīgs."

   Es paņēmu standziņas un pārkniebu vadu.

   Lampiņa palika šim vēderā, gāja mans krokodils kā jāņtārpiņš vakaros mirdzēdams, vēl aizvakar lampiņa spīdēja, nu gan laikam ir nodzisusi.

   Kārlēnam bija ko nenobrīnīties: dzīvs krokodils?! "Ja netici, aptausti!" es saku. "Ieliec roku mutē!"

   Baidās.