Un pēc visiem šiem bēdu darbiem mēs ar Kārlēnu nolēmām, ka tā nedrīkst kustonīšus mocīt. Katram kustonītim jādzīvo tur, kur viņa zeme, kur viņa gaiss un viņa ūdens. Ne te bija krokodilu gaiss, ne krokodilu ūdens. Un kādu dienu mēs pievedām Kroko un Dilu pie lielās pasaules kartes. Kroko uzreiz pazina Nīlu. "Redz kur Nīla!" sāka kliegt. Un jau gribēja mesties Nīlā, bet mēs viņu atturējām, teicām, ka tā ir tikai karte. Tad mēs noklājām lielo karti uz grīdas, noorientējām abus krokodilus pēc kartes un kompasa ar galvu uz Melno jūru un ieskaidrojām, kā no Melnās jūras caur Dardaneļiem tikt Vidusjūrā, un turpat jau arī ir Nīla.

   Uzsējām Kroko uz deguna kompasu (krokodili jau redz visu uz sava deguna, viņiem tādas izspiedušās acis), bet Dilām uz astes uzzīmējām ceļojuma shēmu. Toreiz, kad viņus vadījām prom, man liela žēluma nebija — atā, atā! Un viņiem arī ne.

   Katram dzīvnieciņam jādzīvo sava dabas zvēriņa dzīve. Tur viņiem būs balta Ēģiptes saule un īsti krokodilu dubļi.

   Bet tagad viņus atceros nez kāpēc atkal un atkal. Vienmēr, kad dzirdu vārdiņus, kas sākas ar "kro", — krokuss, kross, krokošanās —, es iedomājos: kādi labi un skaisti krokodili bija! Un cik daudz laba darīja: izķēra kodes dzīvoklī, čūskas ap vasarnīcu, glāba manus spininga vizuļus. Un kā viņi upē mums noderēja par peldmatračiem. Un kā viņi ar robaino asti palīdzēja malku zāģēt. Un kā viņi ar zobiem atgrieza konservbundžas. Un ar ļaunu es tagad neatceros arī Kroko un Dila krokodilošanos.

   Katra viņu krokodilošanās vienmēr bija labi domāta, tā vienmēr bija kāda došanās ar izdošanos vai uz izdošanos.