Jā, bija reiz Mazais Tuks. Patiesībā jau viņu nemaz nesauca par Tuku, bet toreiz, kad viņš vēl lāgā nemācēja runāt, viņš pats sevi tā sauca; tas nozīmēja Kārli, un ir labi, ka to zina. Mazajam Tukam bija jāauklē mazā māsiņa Guste, kas bija daudz mazāka par viņu pašu, un turklāt vēl jāmācās skolā uzdotais. Bet šīs abas lietas reizē lāgā nevedās. Nabaga puisēns sēdēja ar mazo māsiņu klēpī un dziedāja viņai visas dziesmas, kādas vien zināja, šad un tad pamezdams acis ģeogrāfijas grāmatā, kas atšķirta gulēja viņam priekšā; uz rītdienu viņam bija jāizmācās no galvas visas Zēlandes bīskapijas pilsētas un jāzina viss, kas vien par tām uzzināms.

   Tad pārnāca māte, kas bija izgājusi, un paņēma Gusti uz rokām. Tuks pieskrēja pie loga un lasīja tā, ka teju vai acis sprāga no pieres laukā, jo ārā metās arvien tumšāks, bet mātei nebija naudas, ko nopirkt sveci.

   "Tur iet viņsētas vecā veļas mazgātāja!" māte sacīja, pa logu skatīdamās. "Viņa tikko pati var paiet, un vēl jānes pilns ūdens spainis no pumpja. Izskrej nu ārā, Tukiņ, esi labs puisītis! Palīdzi vecenītei!"

   Un Tuks uzreiz aizskrēja un palīdzēja, bet, kad ienāca istabā, bija jau gluži tumšs, par sveci nebija ko domāt, vajadzēja vien iet gulēt. Gultas vietā viņam bija veca lāviņa; uz tās gulēdams, viņš domāja par to, kas uzdots ģeogrāfijā: par Zēlandes bīskapiju un visu, ko skolotājs bija stāstījis. To nu gan būtu vajadzējis izlasīt, bet tagad tas jau vairs nebija iespējams. Ģeogrāfijas grāmatu viņš pabāza zem spilvena, jo bija dzirdējis, ka tas manāmi palīdzot iemācīties, tomēr droši uz to paļauties vis nevarot.

   Tā viņš gulēja un domāja, un domāja. Un tad pēkšņi likās — kāds viņu noskūpsta uz acīm un lūpām. Pusmiegā, pusnomodā viņam rādījās, ka vecā veļas mazgātāja uzlūko viņu ar savām laipnajām acīm, teikdama: "Tas nu gan būtu liels grēks, ja tu rīt nemācētu ģeogrāfiju! Tu palīdzēji man, nu es palīdzēšu tev, un Dieviņš arī to allaž darīs!"