"Tās ir tukšas runas!" tēvs noteica. "Tev es nekādu zirgu nedošu. Tu jau nemāki runāt! Brāļi, tie gan — kungi, kas kungi!"

   "Nu, ja zirgu tu man nedod," Muļķa Hanss teica, "tad ņemšu āzi, tas ir mans un panest mani arī varēs!" Un viņš uzsēdās āzim jāteniski mugurā, iesita tam ar papēžiem sānos un aizlaida aulek­šiem pa lielceļu. Uh, nokūpēja vien! "Te es esmu!" Muļķa Hanss kliedza un dziedāja, ka skanēja vien.

   Bet brāļi jāja klusām uz priekšu; viņi nerunāja ne vārda, viņiem bija jāpārdomā visas asprātības, ar kurām ierasties galmā, jo vienkārši šādas tādas jau nederēja.

   "Heisā hei!" Muļķa Hanss iekliedzās. "Te es esmu! Redziet, ko es uz lielceļa atradu!" Un viņš parādīja tiem beigtu vārnu, ko bija atradis zemē.

   "Muļķis," brāļi teica. "Ko tu ar to iesāksi?"

   "To es dāvināšu ķēniņmeitai!"

   "Dāvini vien!" brāļi pasmējās un jāja tālāk.

   "Heisā hei! Es arī klāt! Redziet, ko nu es atradu, katru dienu to uz lielceļa vis nevar atrast!"

   Un brāļi atkal pagriezās, lai redzētu, kas tas ir. "Muļķis," viņi teica. "Tā jau veca koka tupele, kam virsa nokritusi! Vai ķēniņ­meita dabūs arī to?"

   "Dabūs gan!" Muļķa Hanss piekrita. Brāļi nosmējās un jāja tālāk, tikdami lielu gabalu viņam priekšā.