"Heisā hei! Es atkal klāt!" Muļķa Hanss sauca. "Nē, nē, iet arvien labāk un labāk! Ei! Vienkārši lieliski!"

   "Ko tad nu atkal atradi?" brāļi jautāja.

   "Ai!" Muļķa Hanss teica. "Tas nemaz nav izstāstāms! Bet ķēniņ­meita, viņa gan priecāsies!"

   "Pē!" brāļi saviebās. "Tās jau dūņas, tikko no ceļmalas grāvja izmestas!"

   "Jā, dūņas," Muļķa Hanss piekrita. "Bet visaugstākā labuma, nemaz nevar rokās saturēt!" Un viņš piebāza kabatu pilnu ar dūņām.

   Bet brāļi aizauļoja, ka uguns vien nošķīda, un nonāca pie pilsētas vārtiem veselu stundu agrāk nekā Hanss. Tur katrs precinieks dabūja kārtas numuru un visi tika nostādīti rindās, pa seši katrā un tik cieši kopā, ka nevarēja ne roku pakustināt. Tas bija ļoti labi, jo savādāk tie cits citam drēbes no muguras būtu noplēsuši, lai katrs tiktu pirmais.

   Visi pārējie zemes iedzīvotāji stāvēja ap ķēniņa pili, citi pat ap logiem sakāpuši, lai redzētu, kā ķēniņmeita saņem preciniekus, un, tikko kāds no viņiem cēla kāju pār istabas slieksni, tā nejaudāja vairs ne vārdiņa izrunāt.

   "Neder!" ķēniņmeita sacīja. "Ārā!"

   Nu nāca brālis, kurš mācēja no galvas vārdnīcu, bet, rindā stā­vēdams, viņš visu bija aizmirsis. Grīda čīkstēja, un griesti bija no spoguļstikla, tā ka viņš pats redzēja sevi uz galvas stāvam, un pie katra loga bija trīs rakstveži un viens rakstvežu priekšnieks, kuri katrs pierakstīja visu, kas vien tika runāts, lai tas tūliņ tiktu avī­zēs un lai ielu stūros to varētu pārdot par diviem šiliņiem. Tas bija šausmīgi, turklāt krāsns bija tā sakurināta, ka čukstēja vien!

   "Te nu gan ir briesmīgi karsts!" precinieks sacīja.