"Tā man kabatā!" Muļķa Hanss atbildēja. Tās mantas man ir tik bagātīgi, ka varu kaut zemē mest!" Un viņš izlēja no kabatas drusciņu dūņu.

   "Tas man patīk!" ķēniņmeita teica. "Tu tak vari atbildēt, tu tak māki runāt, ņemšu tevi par vīru! Bet vai tu zini, ka ik vārds, ko mēs runājam vai esam runājuši, tiek pierakstīts un rīt būs ielikts avīzē? Pie katra loga, kā redzi, stāv trīs rakstveži un viens vecs rakstvežu priekšnieks, un šis rakstvežu priekšnieks ir tas sliktākais, jo viņš neko nesaprot!" To viņa sacīja, lai Muļķa Hansu pabaidītu. Un visi rakstveži iesmējās, nopilinādami uz grīdas tinti.

   "Tie laikam diži kungi!" Muļķa Hanss iesaucās. Tad došu rakst­vežu priekšniekam labāko, kas man ir!" Un, izgriezis kabatas uz āru, viņš iesvieda tam acīs dūņas.

   "Smalki nostrādāts!" ķēniņmeita nopriecājās. "To es nespētu izdarīt! Bet gan jau iemācīšos!"

   Un Muļķa Hanss tika par ķēniņu, dabūja sievu un kroni un sēdēja tronī, un to mēs izlasījām rakstvežu priekšnieka avīzē — un gluži ticēt tai vis nevar!