"Tas tāpēc, ka mans tēvs cepina jaunus gailēnus!" ķēniņmeita atteica.

   "Bē!" — tur nu viņš stāvēja, tādu atbildi viņš nebija gaidījis, vairs ne vārdiņa nezināja pateikt, lai gan domājās izrunājis lielu asprātību. Bē!

   "Neder!" ķēniņmeita teica. "Ārā!" Bija vien jāiet prom. Tad nāca otrais brālis.

   "Te nu gan ir šausmīgi karsts!" viņš sacīja.

   "Jā, mēs šodien cepam jaunus gailēnus!" ķēniņmeita atteica.

   "Kā bij' — kā?" viņš pateica, un visi rakstveži pierakstīja šo: "Kā bij' — kā?"

   "Neder!" ķēniņmeita teica. "Ārā!"

   Nu nāca Muļķa Hansa kārta, ar savu āzi viņš jāšus iejāja istabā. "Karsts kā pirtī!" viņš teica.

   Tas tāpēc, ka es cepu jaunus gailēnus," ķēniņmeita atbildēja. "Tas gan labi!" Muļķa Hanss iesaucās. Tad jau varēšu izcepināt arī savu vārnu!"

   "Kāpēc ne?" ķēniņmeita atteica. "Bet vai jums ir kas līdzi, kur cepināt? Man nav ne podiņa, ne pannas!"

   "Bet man gan ir!" Muļķa Hanss nopriecājās. Te būs kastrolis ar alvas stīpu!" Un viņš izvilka veco koka tupeli un ielika tajā vārnu.

   "Tā jau vesela maltīte!" ķēniņmeita sacīja. "Bet kur dabūsim mērci?"