Jāņu vakarā līgotāji pulcējās baros, jo, liekot daudzas balsis kopā, atbalsis atsaucas no lielākiem tālumiem. Tikai pats Jānis, kā katru gadu savas goda dienas priekšvakarā, nebija labā omā un diezgan agri likās gulēt. Bet, kā katru Jāņu nakti, viņu traucēja skaļie līgotāji.

   - Tikpat tie diedelnieki neliks miera gulēt, - norūca Jānis un cēlās augšā.

   Viņš saģērbās un pa ganu ceļu, slapstīdamies no jautrajiem Jāņu bērniem, iemanījās Melnajā silā.

   Tas bija dziļš, tumšs sils. Slaidas egles šalca skum­jas dziesmas mūžībai, brūnas priedes kā pīlāri bal­stīja dabas svētnīcas zaļo jumtu.

   Jānis nevarēja izprast, kas viņu tik neatvairāmi vilka uz Melno silu. Daudz baigu teiku klīda par sila burvībām. Gan ļaudis kaunējās no savām bailēm un par tām nerunāja, bet naktīs tikai lieli drosminieki staigāja pa taisno ceļu cauri Melnajam silam.

   Arī Jānis kādreiz bija baidījies no tumsas un izdaudzinātās sila burvības, bet, kopš bija pazudusi līgava Zane, kājas pret paša gribu bieži ieveda silā. Sevišķi ap Jāņiem viņam nebija miera. Jānis ne­saprata, kas tas bija - meža šalkas, putnu dziesmas vai brīnišķīgā ziedu smarža, kas viņu vilināja meža dziļumos. Laikam gan pēdējā, jo trīsdesmit gadus jau viņš neprātīgi mīlēja meža puķes.

   Ap Jāņiem, kad ziedēja smaržīgās naktsvijoles, viņu pārņēma dīvains nemiers. Katru nakti viņš, bezmiega mocīts, klīda pa mežu un, atradis naktsvijoles, ap­gūlās viņu tuvumā, ļaudamies to mulsinošajam skur­bumam,

   Tikai plūkt viņš nevienu naktsvijoli nekad nebija noplūcis. Tik maigi, trausli likās to caurspīdīgie kātiņi, tik glezni baltie ziedi un tik salda smarža, ka Jānim likās apgrēcība ar savām sastrādātajām rokām pieskarties šim dabas brīnumam.