Visā pasaulē nav neviena, kas zinātu tik daudz stāstu kā Ole Miedziņš. Viņam tiešām ir ko stāstīt!

  Vakaros, kad bērni rātni sēž pie galda vai uz soliņa, pie viņiem atnāk Ole Miedziņš. Klusu viņš uzkāpj pa kāpnēm — jo viņš staigā zeķēs —, klusītiņām atver durvis un — puff! — iesmidzina bērniem saldu pienu acīs, tik viegli viegliņām, bet allaž tik daudz, lai viņi nespētu noturēt acis vaļā un viņu neieraudzītu. Viņš piezogas bērniem no mugurpuses, klusu pūzdams elpu viņiem pakausī, un galva viņiem kļūst smaga — ak jā! —, bet tas nemaz nav sāpīgi, jo Ole Miedziņš to dara aiz laba prāta. Viņš tikai grib, lai bērni ir mierīgi, un visvieglāk to ir panākt tad, kad bērni nolikti gulēt. Viņiem rātni jāguļ, lai viņš varētu stāstīt viņiem stāstus.

   Kad bērni iemiguši, Ole Miedziņš apsēžas gultā — viņš ir labi ģērbts, viņa svārks ir no zīda, bet nav iespējams pasacīt, kādā krāsā tas ir, jo, viņam pagriežoties, tas iemirdzas drīz zaļš, drīz sarkans un zils. Katrā padusē viņš tur pa lietussargam, viens ir ar bildītēm virsū, un to viņš izpleš pār labiem bērniem, un visu cauru nakti viņi sapņo par visbrīnišķīgākajiem notikumiem; un viņam ir vēl viens lietussargs, uz kura nekā nav virsū, un to viņš izpleš pār nerātniem bērniem — tad viņi guļ caurā miegā un, no rīta pamodušies, saprot, ka nav sapņojuši itin neko.

   Paklausīsimies, kā Ole Miedziņš vienu nedēļu ik vakaru nāca pie kāda maza puisēna, kuru sauca par Jalmaru, un ko viņš zēnam pastāstīja! Pavisam ir septiņi stāsti, jo nedēļā ir septiņas dienas.

Pirmdiena

   "Klausies," teica Ole Miedziņš vakarā, kad bija noguldījis Jalmaru gultā, "tagad es izrotāšu istabu!" Un visas puķes puķupodos pārvērtās par lieliem kokiem, kas pleta savus garos zarus līdz pat griestiem un gar sienām, un istaba izskatījās kā visskaistākā lapene, un visi zari bija pilni ziedu, un katrs zieds bija skaistāks par rozi un brīnišķīgi smaržoja, un, ja ziedu nogaršotu, tas būtu saldāks par ievārījumu. Augļi spīdēja kā zelts, un tur bija apaļās maizītes, kas no rozīnēm vai pušu plīsa, — tas bija bezgala jauki! Bet uzreiz galda atvilktnē, kur stāvēja Jalmara skolas grāmatas, kāds sāka briesmīgi vaimanāt.