Un Vējš ar skursteni saķērušies uz jumta lēkāja un dziedāja:

Re, kā mūsu melnās cūkas

 Paceļas kā baltas pūkas!

   — Tas nu gan! — teica Suns Funs un apostīja pienenes pūkaino galviņu.

   Tajā pašā brīdī galviņa izjuka un pacēlās gaisā. — Tas nu gan! — nošņaukājās Suns, un otra pūkgalviņa izputēja tieši pie purngala. Suns Funs pārbijās.

   — Vējš iekšā! — kliedza Suns. — Vējš iekšā! — Un saķēra ar abām priekšķepām purngalu. Sirds krūtīs dauzījās — bet nu skaidri juta gar ķepām, ka Vējš skrien pa paša degunu: iekšā — ārā, iekšā — ārā. — Mīļo sunīt! — kliedza Suns Funs un drāza uz savu suņubūdu, bet, jo ātrāk skrēja, jo juta, ka Vējš degunā svilpo: fī-fā, fī-fā!

   Pie būdas Suns iegrūda degunu dzēriena traukā, un tas noburbulēja kā pirmiņ pudele: ļurļur! burļur! Bet nebija vēl purnu izņēmis, kad jau ar vienu aci ieraudzīja: tepat blakām Vējš mētā un purina Zirgam asti. Nu gan bija jāpadomā; suns glaudīja ar ķepu ausi un domāja: "Vajag, vajag padomāt."

   Padomāja, bet to vien izdomāja, ka vajag padomāt.

   — Klausies! — teica Suns Funs Zirgam. — Ko tu ļauj Vējam pūst astē?

   — Man no tā ne silts, ne auksts. Lai pūš, kur grib! — teica Zirgs.

   — Klausies, — teica Suns Funs, — iebāz asti dīķī! Zirgs mēģināja, bet nemācēja tupties, un nekas neiznāca.