Bet Vējš pa asti suinījās un pluinījās.

   — Klausies, — teica Suns Funs, — gāz ar asti pa stūri! — Zirgs izmēģinājās, bet nekas neiznāca — nemācēja ar dibenu atpakaļ pie stūra piestūnēt, izbradāja tikai puķu dobi.

   — Klausies, — teica Suns Funs, — tu tikai nesper — es tev lēkšu astē.

   Un Suns Funs palēcās un iekampās ar zobiem Zirgam astē.

   — Nu, vai noķēri? — prasīja Zirgs. — Man jāpadomā, — zobus neatlaidis, rūca Suns Funs. Suns Funs padomāja un izdomāja tikai to, ka vajag padomāt. Zirgs gribēja iet prom. Griboties ēst. Vai Suns Funs nevarot domāt ātrāk, gribēja zināt Zirgs.

   Suns Funs sāka domāt ātrāk un izdomāja, ka nevarot tik ātri izdomāt. Bet kaut kāda garša mutē esot.

   — Tā ir astes garša, — teica Zirgs.

   — Vai tad tu esi asti ēdis?

   — Nē, bet es esmu ēdis Vēju, — teica Zirgs.

   — Vēju? Ar ko?

   — Ar sienu. Caurvēju ar sienu.

   — Un pēc kā garšo?

   — Pēc suņa! — teica Zirgs un gāza ar asti dunduram, aizmirsis, ka Suns Funs astē.