Suns nobūkšķēja Zirgam pret ribām un novēlās zemē. Vējš bija pazudis.— Man likās, ka Vējš ir rudzu laukā, — pēc laiciņa teica Zirgs. — Man no augšas tā likās.

   Lauka vidū ir liels akmens, tu aizej uzrāpies, tad jau redzēsi. Suns Funs līda klusītēm caur rudzu lauku un juta, ka stiebros augšā ir Rudzuvējš, bet nevarēja saprast, kur tieši. No akmens tika redzams, ka Vējš visu lauku sacēlis viļņos, viss locījās un bangojās. Divas stundas no vietas Suns Funs lēca no akmens uz visām pusēm pa rudzu galiem, bet salauzīja tikai visapkārt stiebrus. Vēl divas stundas Suns skrēja pa rudzu lauku, Rudzuvēju medīdams, bet pret vakaru piekusa. Arī Vējš piekusa un ap saules rietu pavisam noklusa. Sapinkājies un nošķaidījies rudzu sulā zaļš kā salāts, Suns Funs, mēli izkāris un asti nolaidis, nāca mājā.

   Satika Janci. Jancis bija bēdīgs.

   — Kas kaiš? — prasīja Suns Funs. Jancis atmeta ar roku. — Dabūju vēju!

   Sunim Funim spalva no patikas sacēlās.

   — Kur ir?! Kur tu dabūji?!

   — No mātes, — teica Jancis.

   — Ko?

   — Pilnīgi ne par ko, — teica Jancis.

   — Vai tad tā dod?