— Un kā vēl! — teica Jancis. Suns Funs tā arī nesaprata, kāpēc vienam dod Vēju tāpat ne par ko, bet otram jāskrien kā sunim.

   — Sirds kāpj pa muti laukā, — teica Jancis. — Man atkal mēle krīt no mutes laukā. Es pārskrējos, — teica Suns Funs. — Visu dienu ķēru Vēju. — Un Iecēla ar ķepu izkārušos mēli atpakaļ.

   — Kur tad ir tavs Vējš? — Tas man ir te, Iekšā. — Jancis piesita pie krūtīm.

   — Iekšā ir un ārā nenāk.

    Plēš pušu.

   — Tad pūt laukā! — nesaprata Suns Funs.

   — Jāpūš jau būs, — nopūtās Jancis un Izņēma no kabatas mutes ermoņikas.

   Jau ar pirmo pūtienu Sunim Funim palēcās sirds un atpakaļ savā vietā vairs nenokrita. Bet Jancis tikai pūta un pūta, un Suns juta, ka dusmas pārgājušas un uznācis liels žēlums: par noskrieto dienu, par desu, kuru nez kāpēc paņēmis no Frizūras un apēdis, par Vēju, kas tik skaisti kauca — taisni kā īsts suns! Un Suns Funs, nezinot pats, kā, sāka kaukt līdzi.

   Tad Jancis apklusa. Izdauzīja siekalas no blūmīzera un teica: — Tā ir māksla. Kad Vējš spēlējas, vienalga, skurstenī vai lapās, — tev nevajag viņu traucēt. Pirms spēlēšanās viņš vienmēr dara tādas kā nevajadzīgas lietas: ūkšķ un pīkšķ, ķircinās un vaikstās. Visi domā, ka viņš tīšām kaitina vai kaltē. Bet nē, Vējš tikai gatavojas spēlēt. Tā viņš spēlējas, spēlējas, līdz sāk spēlēt. — Pūt, pūt! Pūt vēl! Vai tu izpūti jau visu? — prasīja Suns Funs. — Nē, man vēl iekšā vajag būt. — Tad pūt!

   Vēl šobaltdien suņi kauc līdzi, kad pūš taurē vai ērģelēs bazūnē, vai maza ķemmīte caur papīru dzied par Vēja ceļiem lielajā pasaulē.