Poga bija pavisam vēl jauniņa un sēdēja ar Matsprādzīti kafejnīcā. Matsprādzīte bija vecāka un dzīvē daudz ko jau redzējusi, arī vilšanos: vienmēr tā bija iznācis, ka viņa nemācēja atšķirt īstos matus no neīstajiem. Matsprādzīte teica Pogai:

   — Tev nu tagad, galvenais, jāsargājas, ka nepiešuj!

   Poga klausījās, muti iepletusi.

   — Visādi diegi tagad vazājas, — teica Matsprādzīte.

   — Skaties, ka tevi nepiešuj! Un nobaidīja Pogu. Poga sāka vairīties. Kur kaut kas līdzīgs adatai — gāja ar līkumu apkārt, īlens tikai noprasa: — Kā tev iet, Poga? Un Poga no bailēm ielec Ķīselī. No Dakšiņas Pogai bija trīsreiz lielākas bailes. Bet, Ezi ieraudzījusi, Poga sasala stīva, tikai Cimds to izglāba, iebāza sev īkšķī un atsildīja. Spicais Pipars Pogai likās aizdomīgs, un, kad viņa tam gāja garām, viņa, lai iztaptu, šķaudīja. Pipars smējās, un Poga nodrebinājās: laimīgi, ka garām — nepiesūta!

   Nez kāpēc viņai likās, ka tieši pieši ir tie, kas piešuj. Un viņa negāja tur, kur ar zirgiem jāj.

   Un negāja tur, kur gaiļi kaujas. Un negāja pavasarī pļavā, kur puķes zied.

   Ej nu zini: un ja nu aiz purenēm ir gaiļpieši! Un ja nu izlec un piešuj! Kaut kur augstā grāvmalā! Un Poga nodrebinājās.

   Arī burtnīcās bija tādas aizdomīgas līnijas kā gari diegi un uz ģeogrāfijas kartēm sazīmēti visādi līčloču diegi, un Poga nolēma, ka skolā neies, un tā palika ar katru dienu jo muļķīgāka.

   Vienreiz Poga bija nokavējusies un paskrēja līdzi tramvajam. Kāds iesaucās:

  - Re, kā tā diedz! — un Pogai visas četras acis iepletās.