Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Persijas ceriņš
Teicējs: Ineta Ķirse
Autors: Anna Sakse
Tie bija briesmīgi laiki, kad cilvēkiem vēl bija jābaidās no pūķiem un raganām. Ja kādu vakaru skurstenī iegaudojās vējš, tad ļaudis zināja, ka pūķis sūtījis raganu izlūkos. Visvairāk pūķi tīkoja nolaupīt princeses, bet, tā kā pūķu bija daudz un visiem princešu nepietika, tad vienam otram bija jāsamierinās ar zemākas kārtas sievietēm.
Kādu nakti vējš sāka gaudot ap māju, kurā dzīvoja Persija ar saviem deviņiem dēliem. Ko gan tas varēja nozīmēt? Tikai to, ka pūķis iekārojis māti, jo vairāk sieviešu mājā nebija. Nē, to nu gan dēli nepieļaus, un vai tad viņi, tādi deviņi zaļokšņi, nenosargās savu māmulīti. Norunāja, ka pēc kārtas viens dēls paliks mājās, bet astoņi ies darbā. Kamēr vecākie dēli ar zobenu rokā apsargāja māti, tikmēr nekas, astoņas dienas pagāja mierīgi. Pienāca kārta jaunākajam dēlam palikt mājās. Šis nu stāvēja pie vārtiem, reizēm paraudzījās uz skursteni - nekādas pazīmes, ka draudētu kaut kas ļauns. Gribēja jau puisis iet istabā un paēst pusdienu, kad padzirda dārzā jautrus smiekliņus. Paskatījās - un ko viņš ieraudzīja! Skaistu meiču ar sārtu magoni pie krūtīm. Meiča pamāja jauneklim, lai nākot tuvāk. Bet vispirms lai noliekot zobenu, jo viņai tāds ierocis nepatīkot. Puisis arī izpilda meičas vēlēšanos, un šī nu sāk vāvuļot un ķiķināt, noņem no krūtīm magoni un sniedz, lai paožot. Puisis savā vientiesībā arī piebāž degunu sārtajam ziedam un uzreiz jūt tādu miegu uzmācamies, ka jāliekas turpat dārzā gulēt. Tik vien vēl samanīja, ka rūkdams un sprauslodams atskrien pūķis, sagrābj māmulīti un aiznes pa gaisu, bet skaistā meiča pārvēršas par raganu un aizjāj uz slotas kāta.
Pēc laba laiciņa pamodies, jaunākais dēls domāja, ko nu darīt, ko atbildēt brāļiem. Nē, labāk jādodas tūlīt meklēt pūķu alu, izcīnīt grūtu kauju un atbrīvot māti. Apjoza zobenu, iebāza kabatā maizes gabaliņu un devās ceļā.
Gāja, gāja vienu dienu un ieraudzīja ceļa malā sēžam sagurušu vecīti. Tas lūdzās:
- Apžēlojies, dēliņ, par vecu cilvēku, iedod gabaliņu maizes!
- Labprāt, vectētiņ, - atbildēja jaunākais dēls.