Reiz dzīvoja maza,apaļīga meitiņa, ganīja savu kaziņu un pārdeva pienu. Zaļā kleitiņā, dzeltenu lakatiņu apsējusies, viņa apstaigāja mājas un visiem, kas vēlējās, ielēja krūzē no savas koka slauktuves. Viņa allaž bija jautra un smaidīga, katram zināja pa teikt kādu labu vārdu — slimniekiem novēlēja krietnu veselību, saķildojušos vīru un sievu samierināja, jaunām meičām pareģoja drīzu iekļūšanu precētas sievas kārtā. Varbūt tāpēc viņu visur gaidīt gaidīja, jo viņas laipnais smaids it kā ienesa sauli un pavasari pat visdrūmākajā mājā. Un, tā kā viņa iznēsāja pienu, ļaudis viņu bija iesaukuši par Pienenīti. Dažs labs pat nezināja vai viņai cits vārds jel maz kādreiz bijis. Pienenīte — tas skanēja tik jauki un mīlīgi, ka meitiņa to nevienam neņēma ļaunā.

    Pienāca arī Pienenītei tas laiks, kad puiši sāka uz viņu mest acis. Pirmais atvilkās Gliemezis ar visu savu mājiņu uz muguras. Un, kā jau tāds sevī ierāvies mantrausis, nesāka vis runāt par mīlestību, bet tūlīt stāstīja par savu mājiņu: cik tā laba un ērta, un cik Pienenītei jauka dzīve būšot ar viņu divatā. Aizlikšot atslēgu priekšā, lai neviens netraucētu.

    Viegli iedomāties, ko atbildēja Pienenīte tādam bildinātājam. Viņa iespieda rokas sānos un smējās:

    — Dzīvo vesels savā būdiņā un aizliec priekšā divas atslēgas, lai neviens tevi nenozog. Man tava vecā grausta nevajag. Sakrāšu naudiņu, uzcelšu mā­jiņu. Uzcelšu mājiņu, ņemšu jaunu vīriņu.

   Bet kas gan jaunībā var sakrāt naudu? Tā arī Pienenīte — katru dienu jauns dzeltens zīda lakatiņš, te jaunas kurpītes, te zaļa kleitiņa,un rau — izkūp visa naudiņa kā nebijusi.

    Ieskatījās skaistulīti turīgais Sirsenis un brauca precībās. Izlielījās ar savu dievgosniņu ganāmpulku, bet Pienenīte labāk iztika ar balto kaziņu nekā izgāja pie tāda dusmīga vīra.

    — Sakrāšu naudiņu, uzcelšu mājiņu. Uzcelšu mājiņu, ņemšu mīļu vīriņu, — viņa dudināja.

Un tā Pienenīte pamazām kļuva prātīgāka, slauca savu kaziņu, pārdeva pieniņu un sāka krāt naudiņu. Viņa vairs nepirka jaunus lakatiņus, nemazgāja vecos, un drīz vien tie nedzirkstīja dzelteni, bet salēkšķēja zaļganpelēki.