Visas puķes auga uz augšu un sniedza plaukstas pretim saulei, lai saņemtu veltes, ko tā bagātīgi da­līja dzīvajai radībai. Vienīgi Tītenis ložņāja pa ēnu, nespēdams pacelties no zemes, jo viņam taču nebija stingras muguras.

  - Kāpēc tu nerāpies uz augšu kā citas puķes? - Tītenim jautāja mīkstmiesis Gliemezis.

  - Ko es, cienītais, lai daru, kad man nav labu draugu, - Tītenis nokunkstēja.

  - Draugus tu vari iegūt, vajag tikai prast, - Glie­mezis viszinīgi piemiedza vienu aci.

  - Draugus nevar nopirkt pat par naudu, bet arī tās man nav, - Tītenis nevarīgi noplātīja rokas.

  - Ir kaut kas varenāks par naudu. Tie ir glaimi. Pasaki Sētas Mietam, ka viņš ir viskrāšņākais koks dārzā, un tu varēsi ap viņu vīties un rāpties uz augšu, - Gliemezis pamācīja.

   Tītenis gan šaubījās, vai daudz pieredzējušais sirmgalvis Sētas Miets būtu tāds plānprātiņš, ka noticētu tik rupjiem meliem.

   Vai nebūtu pareizāk mēģināt pieglaimoties kādai sievišķīgai būtnei? Tai pašai Ievai zvirbuļi piečivina pilnas ausis par viņas skaistumu, un tā labprāt atļauj šiem delveriem ievīt ligzdas savu zaru padusēs. Ja neizdosies, - nekas nav pazaudēts.

   Viņš pierāpoja pie Ievas un saldā balstiņā izdvesa:

   - Ieva, Ieva, cik tu esi skaista!