Tas notika tajā zemē, kur vasaras nāca tik īsas, ka dzērves nepaguva meža pļavās un sūnekļos savus zvanus izkaisīt. Putnu aiziešanas dienā daudzas zvanu virtenes aizķērās aiz sniega mākoņa malas un bridi pēc brīža nokrita zeme kā sāpīgas vasaras atmiņas.

   Tas notika jau tālā rudens puse, kad gar jūru klaiņoja tukšie vēji, čigānu vēji un sar­kanās apses meloja saulei, ka aizdegšanas vēl nenozīmējot apdzīšanu.

   Puisis, kas toruden gribēja savu kāzu dienu svinēt, klimta apkārt, it kā būtu savādnieka prātā.

   Jau visvisādas dieniņas bija ceļa pagadīju­šās: daža raiba kā Alsungas seģene, daža pe­lēcīga kā ceļmalas putekļainie pelašķi, daža svešu ļaužu valodās izsijāta, cita tirgus lau­kumos lēti izniekota.

   Mīļotās meitenes tēvs visupirms vēlējās re­dzēt smagu sudraba svečturi uz sava galda, tikai tad viņš atļaušot iedegt kāzu sveces. Meitenes māte solījās tikai tad meitu kāzām sapost, kad pie viņu kambara durvīm puisis noklāšot siltu jo siltu zvērādu.

   Bet skuķei bija pavisam citāda vēlēšanās.

   — Atnes man baltu naktsvijoles ziedu no tās kalnu gravas, kur atbalss dzīvo, tad es ticēšu tavai mīlestībai, — tā viņa teica, un puisis meklēja sudraba svečturi, meklēja zvēr­ādu un gluži izmisis meklēja vietu, kur va­rētu atrasties Atbalsu grava.

   Nekad agrāk viņš nebija savas dienas vel­tīgi šķiedis. Viņam bija laba amatnieka slava, un darbs pats taujāja pēc viņa rokām. Lielis­kus traukus viņš prata izvīt no paegļa sak­nēm, no balta bērza tāsīm, no egles krijas. Bet blāvo, auksto sudrabu — ne viņa rokas pa­zina, ne sirds kāroja.

   Nevienā tirgū nebija sudraba svečtura, ne­viens kalējs neapsolīja tādu izkalt. Nevienu mednieku puisis nesastapa, kurš varētu pār­dot siltu zvērādu. Beidzot puisis gribēja atrast tikai baltajās naktsvijolēs ziedošo Atbalsu gravu. Bet kur nu atrast vasaras ziedus, ja rudens jau svinēja kāzas ar salnas nakti? Gar jūru klaiņoja tukšais čigānu vējš . . .