Kādā pirtī dzīvojis vecs vīriņš ar savu sieviņu. Abi bijuši no liela vecuma akli un tādēļ nevarējuši ne nu vairs ēst paraudzīt, ne siltuma piegādāt, ne gultiņas uztaisīt, ne istabiņas izslaucīt. Savās nedienās vecīši dienu mūžu guģējušies: «Kaut jele mums bērniņš būtu, kas aptecētu un apgādātu!»

   Vienu vakaru vecītim iegribējies dzert. Viņš teicis: «Redz, sieviņa, būtu nu mums maza meitiņa, tā tūlīt aiztecētu uz avotiņu!»

   Līdzko vecītis tos vārdus izteicis, tā ienākusi balta kaziņa, sacīdama: «Es esmu jūsu meitiņa, atnesīšu ūdeni, paraudzīšu kuramos, salasīšu sēnītes, odziņas, uztaisīšu gultiņu, izslaucīšu istabiņu!»

   To dzirdēdami, vecīši no prieka raudājuši. Bet kaziņa abus klusinājusi: «Kuš! kuš! Kā nu tukšā dūšā raudāt? Tūlīt atnesīšu ūdentiņu, paraudzīšu žagariņus, izvārīšu putriņu.»

   Kaziņa uzbāzusi slaucenīti uz radziņiem, atnesusi ūdentiņu, sakūrusi uguntiņu, izvārījusi gardu, gardu putriņu un nolikusi vecīšiem priekšā. Vecīši paēduši, kaziņai tencinādami, un tad gulējuši tai naktī tik maigi kā debesīs.

   Tā tas gājis ilgu laiku. Te kādu dienu citas meitas norunājušas iet ogot. Kaziņa uzbāzusi ir savu vācelīti uz radziņiem un aizgājusi līdz. Līdz pusdienai citām ogotajām vācelītes bijušas tik pusē, bet kaziņai jau pilna.

   Kaziņa nolobījusi alkšņa turzu, necik ilgi — turza arī pilna. Patlaban tā gribējusi otru turzu lobīt, bet tai pašā brīdī laidusi spoža karīte garām un apstājusies pie kaziņas. No karītes izkāpis smalks kungs un prasījis: «Kas tu par kaziņu, ka tik daudz ogas salasi?»

   Kungs nu paņēmis kaziņu, aizbraucis uz pirti pie vecajiem un solījis lielu naudu par kaziņu. Bet vecie atteikuši: «Kaziņu nepārdodam ne par kādu naudu!»