Muļķītis tūlīt paņēmis dārgos zirgus, iebraucis pagalmā un tad izstāstījis sievai visu galu no gala. Vēlāk abi iesēdušies karītē un aizlaiduši pie sava sievastēva, ķēniņa, ka viz vien. Visa ķēniņa pils atspīdējusi no dimanta zirgiem. Ķēniņš gan brīnījies par spožumu, bet nelicies ne redzam, tik bargi uzprasījis: «Kādēļ piekrāpi manus znotus? Kādēļ izvīli viņiem laulības lietas?»

   «Izvīli? piekrāpi?» muļķītis brīnījies. «Viņi jau paši man pārdeva, pirkdami tos zvērus, kas taisni dara, taisni maksā.»

   «Kas tie par zvēriem?» ķēniņš uzprasījis.

   «Tie ir tie zvēri, kurus tavi labie znoti tura ieslēgtus.»

   «Laidiet viņus ārā!» ķēniņš pavēlējis.

   Labie znoti gājuši izlaist. Bet, līdzko izlaiduši, tā zvēri krāpt! — labajiem znotiem virsū un saplosa tos gabalos. Nu muļķītis izstāstījis ķēniņam visu galu no gala, kā siena kaudzi sargājis, kā bijis klusu jācieš, kā septiņus brāļus izpestījis un kā vēl beidzot ar svaiņiem cīnījies. To dzirdēdams, ķēniņš apķēris muļķīti un lūdzies, lai piedodot - viņš to neesot zinājis, viņš nezinādams viņu vajājis, viltīgajiem znotiem ticēdams.