Vienam tēvam bijis dēls, vārdā Stiprais. Kad Stiprais bija izaudzis, tas sacījis tēvam: «Tēt, parādi jele, cik lieli ir mūsu lauki.»

   Tēvs vedis rādīt. Bet lauka vidū augusi liela, liela egle. Stiprais vaicājis: «Kas tā par puķīti?» — un izrāvis egli, pie galotnes ņemdams, ar visām saknēm. Tēvs brīnījies, bet Stiprais ar vienu roku turējis egli gaisā, ar otru nobraucījis zarus, teikdams: «Te man būs laba nūja, kad iešu pastaigāties.»

   Tas nu tas. Pārgājuši mājā — Stiprais izstaigājies, prasījis mātei ēst. Māte gājusi paraudzīt ātrumā ko uzkost, bet tēvs sacījis:

   «No nieka viņam nekā nav ko iesākt. Izvāri labāk biezputru mūsu piecu nēšu katlā.»

   Māte izvārījusi un patlaban gribējusi biezputru ēdamā podā likt, bet Stiprais sacījis: «Ko tad jūs te vēl smalstīsiet? Paēdīšu tāpat no katla.»

   Un tā licies klāt un izēdis visu. Bet tēvs, to redzēdams, saraucis pieri: «Nē, dēls, ja tā gribi ēst, tad nespēju tevi vairs turēt. Tev jāiet pie ķēniņa, tur tu varēsi pēc sava prāta izstrādāties un izēsties.»

   «Jā, jā, tēt, tas viss varētu notikt, bet tā jau gan neiešu, kad tikai man liks. Lai ķēniņš man nāk pakaļ, tad iešu.»

   Labi. Ķēniņš nu atsūtījis vienreiz, otrreiz — Stiprais kā neiet, tā neiet. Sūtījis seši zaldātus pakaļ — vēl negājis. Nu, ja tā ar labu ne, zaldāti domājuši ar varu aizdabūt, bet Stiprais pasmējies: «Ko es te ar jums, seskiem, ilgāki niekošos — še!» Un tā krāvis katram zaldātam ar vienu pirkstu un nositis.    Bet ķēniņš vēl otrreiz atsūtījis divpadsmit zaldātus. Stiprais ir šos nositis, bet tad apdomājies: «Tas taču neies — ķēniņam tik daudz apskaust ļaudis! Jāiet jau būs.»

   Labi. Aizgājis pie ķēniņa, sniedzis roku un vaicājis: «Nu, ķēniņ, ko laba teiksi man?»

   «Paliec pie manis, man pulka darba!»

   «Jā, jā — manis dēļ!» šis atņurdējis un palicis arī.