Reiz bija kāds nabaga princis; viņam piederēja ķēniņvalsts, kas bija pavisam maza, tomēr liela diezgan, lai apprecētos, un precēties — to viņš gribēja.

   Tas nu gan bija pārdroši, kad viņš uzdrīkstējās pateikt ķeizara meitai: "Vai tu gribi nākt pie manis par sievu?" Bet viņš tomēr tā rīkojās, jo viņa vārds bija tālu un plaši pazīstams. Simtiem princešu būtu par to teikušas paldies, bet — vai šī to darīja?

   To dzirdēsim.

   Uz prinča tēva kapa auga rožu krūms — brīnumskaists rožu krūms. Tas ziedēja tikai reizi piecos gados un tad arī tik ar vienu pašu ziedu, bet tā bija roze, kas smaržoja tik saldi, ka aizmirsās visas bēdas un raizes, ja to paostīja. Un vēl viņam bija lakstīgala, kas dziedāja tā, it kā viņas rīklītē atrastos visas skaistākās melodijas. Šo rozi un lakstīgalu viņš bija nodomājis dāvināt princesei, un tāpēc tās abas tika ieliktas lielās sudraba kastēs un nosūtītas princesei.

   Ķeizars lika tās ienest lielajā zālē, kur princese ar savām galma dāmām gāja rotaļā "Ciemiņi nāk". Ieraudzījusi lielās kastes ar dāvanām, viņa plaukšķināja rokas aiz prieka.

   "Kaut tas būtu mazs kaķītis!" viņa iesaucās — bet tad parādījās rožu krūms ar skaisto rozi.

   Tā nu gan ir glīti uztaisīta!" visas galma dāmas priecājās. "Tā ir vairāk nekā skaista!" teica ķeizars. 'Tā ir glīta!" Bet princese aptaustīja rozi un gandrīz vai sāka raudāt. "Fui, papiņ!" viņa teica. "Tā nav mākslīga, tā ir īsta!" "Fui!" sacīja visi galminieki. Tā ir īsta!"

   "Pirms dusmosimies, labāk paraudzīsimies, kas ir otrā kastē," prātīgi teica ķeizars, un tad parādījās lakstīgala. Tā dziedāja tik skaisti, ka uzreiz neviens par to nevarēja pateikt neko ļaunu.