Aiz purviem, aiz mežiem izceļas saules zeme — Ezeriena. Tur guļ zaļi kalni, galvas nolikuši pie arāju sētām, kā­jas zilā ezerā.

   Ap viņu pēdām tinas viļņu putas kā nospārdīti paladziņi. Ezers aiz­plūst un apstājas otrā krastā pie purviem, mežiem, miglas dūmos. Viņa mala ik dienas guļ miglā, šai malā viļņi spēlējas saulē. Jaunas ievas skalo savas ziedu bārk­stis ezerā.

   Aiz viņām lazdas lapo kuplām la­pām; aiz lazdām rindā slaiki ozoliņi.

   Pret kalnu rudzi viļņo. Viņos stāv meža ābele kā pelnu rušķīte ar nesukātu galvu.

   No kalna nāk pats Ezerietis ar sētuvi kaklā. Vējā plivinās viņa zelta matu šķipsnas, viņa roka pilna zelta miežu graudu.

   Kalnā māja ābeļu dārzā kā zaļā vainagā; tik pe­lēko jumtu un balto skursteni var redzēt.

   Zem ābelēm staigā māte no istabas uz klēti, no klēts uz istabu, pati kupla kā ziedoša ābele.

*

   Ezeriešam bij meita.

   Visi viņu sauca Ezerieša meitu, jo viņa bij viena pati savam bagātam, tālu slavētam tēvam.

   Viņa bij jauna un slaika kā zaļa kaņepīte.

   Viņas acis bij divi saules pilni ezeriņi. Pār viņas pieri staroja bāls zvaigžņu spožums.