Kad pienāca vasara, tad mazā, iedomīgā eglīte citu neko nedarīja, kā tikai rūpējās par augšanu, par savu skuju biezumu, par zaru kuplumu un galotnes skaistumu.

Vēlu rudenī, kad vēji jau sāka palikt asi, tad kādu dienu pie mazās eglītes atnāca Miķelis Zaķis. Viņš iesprauda ķepas sānos, apskatīja eglīti un teica: «Tu esi jauka eglīte. It sevišķi es priecājos par taviem zariem. Tie ir kupli un biezi.»

Mazā eglīte klausījās ar lielu patiku. Viņa aizvien ļoti priecājās, ja to kāds slavēja. «Bet nu man būtu pie tevis viens lūgums,» Miķelis Zaķis pazemīgi turpināja. «Vai tu man varētu atļaut dzīvot zem taviem zariem? Tur man būtu labs patvērums.»

Protams, ka mazā eglīte atļāva Miķelim Zaķim piemesties zem viņas zariem. Nevarēja jau atraidīt tādu - tik patīkamu zaķi, kas prata tik jauki slavēt viņas skaistumu. Tā Miķelis Zaķis tūliņ ievācās savā jaunajā mītnē. Viņš nodzīvoja tur līdz pat tam laikam, kad pa mežu atkal sāka bradāt rūķi un izvēlējās Ziemas­svētku eglītes.

«Es esmu tā skais­tākā visā mežā,!» mazā eglīte lielījās citām eglēm, «šogad es katrā ziņā kļūšu par izgreznoto Ziemas­svētku princesi.»

Bet mazie rūķi ar saviem spožajiem cirvīšiem aizsoļoja pavisam uz otru meža stūri. Nu citas egles sabāzušas galotnes kopā zobojās un apsmēja mazo iedomīgo eglīti, kura atkal bija gluži par velti izlielījusies. Tas mazajai eglītei nemaz nepatika.

«Nāciet šurpu! Nāciet pie manis!» eglīte uztraukusies sauca rūķiem. «Es esmu tā skaistākā visā mežā!»