Eglīte sauca un sauca. Viņa locījās un māja ar zariem. Bet rūķi bija pārāk tālu un nemaz nevarēja sadzirdēt mazās, iedomīgās eglītes saucienus. «Ak, nelaime!» eglīte pie sevis sūrojās. «Nu viņi nocērt manā vietā atkal kādu pavisam neglītu egli.»

Bet visgrūtāk iedomīgajai eglītei nācās paciest to, ka citas egles par viņu varēja tagad atkal zoboties. Tas bija pavisam nepanesami. Un mazā, iedomīgā eglīte nolēma griezties pēc palīdzības pie sava īrnieka

«Paklausies,» viņa teica Miķelim Zaķim. «Tu esi tik ilgu laiku pie manis nodzīvojis, bet īri vēl neesi maksājis. Vai tā nav?»

Zaķis kaunīgi nolaida vienu ausi un sacīja, ka tā jau nu gan esot. Bet parādā jau viņš nedomājot palikt. Nākošajā vasarā viņš katrā ziņā visu nokārtošot.

«Ilgāk es vairs nevaru gaidīt,» eglīte atteica, «tas parāds tev jānokārto jau šodien. Un, lūk, kā: aizcilpo pie Uļa Sermuļa, aizņemies no viņa cirvi un ragaviņas, nocērt mani un aizved tur, kur es kļūtu par izgreznotu Ziemassvētku eglīti!»

«Labi,» Miķelis Zaķis piekrita. «To es izdarīšu un tad man vairs nebūs parādu.» Viņš žigli vien aizcilpoja pie Uļa Sermuļa pēc cirvja un ragaviņām. Pēc tam zaķis nocirta rnazo, iedomīgo eglīti, iecēla ragaviņās un veda ārā no biezā meža. Atvadoties viņa lepni izslēja savu galotni.

«Jūs par mani vēl daudz dzirdēsiet,» viņa teica citām eglēm. «Nu es kļūšu par izgreznoto Ziemassvētku princesi.» Bet lielās, prātīgās egles tikai smīnēdamas šūpojās un neteica neko. Zaķis aizvilka ragaviņas līdz mazā pērļu bērniņa sudraba mājiņai. Tad viņš piedauzīja pie rūts un mazais pērļu bērniņš atvēra durvis. Tas bija pats spožākais pērļu bērniņš visā plašajā pasaulē. Viņam bija mīksti vaidziņi un balti svārciņi ar spīdošām pērļu podziņām. Viņam bija josta ap vidu, un tā izrakstīta smalkiem pērļu rakstiem.

«Ak, Miķelīt!» pērļu bērniņš iesaucās un aiz prieka sasita kopā spožās plaukstiņas. «Kādu tu man esi atvedis jauku Ziemassvētku eglīti!»