Bet mazā eglīte, kurai tik ļoti patika dzirdēt, ja viņu kāds slavēja, tā izpleta savus zarus lielīgi uz visām pusēm un kļuva vēl iedomīgāka. Četrpadsmit lielas un divdesmit sīkas pērlītes atripoja pie pērļu bērniņa kājām, spīdināja savas actiņas un skatījās uz zaļo kociņu.

«Kā tu domā mani izgreznot?» eglīte ziņkārīgi jautāja pērļu bērniņam.

«Es sakāršu zaros visas savas pērlītes,» bērniņš teica. «Un pērlītes svecīšu gaismā mirdzēs kā brīnišķīgi rasas pilieni - tas tik būs jauki!» Un mazais pērļu bērniņš sāka no prieka trallināt un lēkāt.

«Cik tev ir svecīšu?» eglīte jautāja tālāk.

«Man ir desmit baltas svecītes,» pērļu bērniņš smaidīdams sacīja. Bet iedomīgā eglīte nebija apmierināta.

«Tikai desmit svecītes?» viņa iesaucās. «Un pie tam visas baltas? Tas ir par maz tādai tik skaistai eglei, kāda esmu es. Man vajadzīgas vismaz divdesmit svecītes un tām jābūt dažādās krāsās. Es pie tevis nepalikšu.» Iedomīgā eglīte lika zaķim vest viņu tālāk. Gan atradīšot kādu citu, kas viņu pratīšot daudz labāk izgreznot. Spožais pērļu bērniņš palika stāvam uz savas mājiņas apsnigušā sliekšņa, un lūpa viņam raustījās tā kā uz raudāšanu.

«Žēl!» viņš nopūtās. «Nu es palikšu bez Ziemassvētku eglītes.» Miķelis Zaķis veda eglīti tālāk. Bet viņš jau bija krietni piekusis.

«Es neesmu pieradis vilkt tādu vezumu,» zaķis teica, «tu esi milzīgi smaga. Es tevi vairs ilgi negribu vadāt.» Un Miķelis Zaķis pievilka ragaviņas pie kādas pelēkas būdiņas. Tur dzīvoja piparu māmiņa. Viņa iztecēja pagalmā ar piparu dzirnaviņām rokā, un viss tās brūnais lakats bija pilns ar piparu aso smaržu. «Ak, kādu tu man esi atvedis jauku eglīti!» piparu māmiņa iesaucās, «kas tai par kupliem zariem!»