Un visi mazie pipariņi pabāza savas tumšās galviņas no māmiņas daudzajām kabatām, lai redzētu skaisto eglīti. Bet iedomīgā eglīte kļuva vēl uzpūtīgāka.

«Kā tu domā mani izgreznot?» viņa jautāja piparu māmiņai. Piparu māmiņa mīlīgi smaidīja un teica: «Man ir divdesmit piecas krāsainas svecītes, bez tam trīs brīnumsvecītes, kuras degs gaiši švirkstēdamas un mētādamas zelta zvaigznes uz visām pusēm.»

Bet mazā, iedomīgā eglīte nebija apmierināta «Nē!» viņa uzpūtīgi teica. «Trīs brīnum­svecītes ir pārāk maz tādai tik reti skaistai eglītei, kāda es esmu. Pie tevis es nepalikšu. Man vajadzīgas vismaz desmit tādas brīnumsvecītes, kas švirkstēdamas degtu zaros un mētātu zvaigznes uz visām pusēm.»

Iedomīgā eglīte lika zaķim vilkt viņu atkal tālāk - meklēšot citu, kas pratīšot pareizi novērtēt tās izcilo skaistumu. Bet Miķelis Zaķis kļuva tīri dusmīgs. «Nu, vai zini!» viņš teica. «Labāk gan varēji palikt tepat. Tu man sāc jau apnikt.» Pavisam saskaities Miķelis Zaķis aizvilka ragaviņas līdz namiņam, kurš piederēja iesnu večukam.

«Ei!» Miķelis Zaķis sauca, bungādams ar ķepu pie večuka namiņa durvīm, «lūdzu, iznāc ārā! Es tev atvedu eglīti.»

Pēc brītiņa večuks iztipināja pagalmā. Viņš bija ļoti satuntuļojies. Deguns veču­kam izskatījās piepampis, acis asaroja, un tas viss bija no liela­jām iesnām. Ies­nu večuks visu laiku neganti šķaudījās. «Glīta eglīte! Ha-či!» viņš teica.

«Jā! Es esmu ārkārtīgi skais­ta,» iedomīgā eglīte lielījās. «Es esmu taisni brīnumskaista!»

«Nu, ja tā,» iesnu večuks sacīja, «tad būs tevi arī pamatīgi jāizgrezno...» To teicis večuks atkal atviegloti nošķaudījās.

«Ar ko tu mani izrotāsi?» mazā eglīte jautāja. «Ha-či!» iesnu večuks lielīgi teica. «Man ir četrdesmit krāsainas svecītes un piecpadsmit brīnumsvecītes. Ha-či! Ha-či! Bet tas vēl nav viss: man ir arī piecas spožas stikla bumbiņas, ko iekārt tavos zaros un bez tam vēl brīnišķīgi sudrabaini eņģeļmati. Ha-či!»