Bet mazās eglītes iedomība auga un auga. «Tas viss ir pārāk maz tādai egļu skaistulei, kāda esmu es!» viņa uzpūtīgi sacīja. «Man vajadzētu vismaz piecdesmit stikla bumbiņas un ne sudrabainus, bet zeltītus eņģeļmatus, kas staipītos pa maniem skaistajiem zariem.»

Mazā, iedomīgā eglīte lika zaķim vest viņu vēl tālāk. Šeit viņa negribot palikt, jo arī iesnu večuks neprotot īsti novērtēt tās karalisko skaistumu. Par to nu iesnu večuks kļuva pikts. Viņš iečāpoja savā namiņā un tur vēl ilgi neapmierināti šķaudījās. Bet arī Miķelis Zaķis bija stipri saskaities. «Tu pati nemaz nezini, ko īsti gribi!» viņš uzbrēca eglītei. «Tu man esi apnikusi līdz kaklam!»

Tad Miķelis Zaķis aizveda eglīti līdz iesnu večuka šķībajam malkas šķūnītim, izgāza tur no ragaviņām un teica: «Guli vien tepat un ārstē savu iedomību!» Zaķis aizcilpoja ar visām ragaviņām atpakaļ uz mežu, atstādams mazo eglīti guļam pie iesnu večuka šķībā malkas šķūnīša.

Eglīte gan uztraukusies māja ar saviem zariem un sauca, ka tā viņu vis nedrīkstot pamest. Viņa taču esot visskaistākā egle visā pasaulē. Bet nu nebija vairs neviena, kas viņā klausītos. Tā mazā, iedomīgā eglīte nogulēja pie malkas šķūnīša visus svētkus un vēl pēc tam krietnu laiku. Tad attipināja iesnu večuks. Viņš nošķaudījās trīs reizes un pēc tam saskaldīja eglīti gabalos.

«Tā, lūk, iet!» domīgi noteica lielās sila egles, šūpodamas augstās galotnes un skatīdamās dūmos, kuri griezdamies cēlās augšup no iesnu večuka namiņa sarkanā skursteņa.