Tas notika naktī pirms kronēšanas, kad jaunais Karalis viens sēdēja savā skaistajā istabā. Galminieki bija atvadījušies no viņa, liekdami galvas līdz pat grīdai, kā to nosa­ka ceremoniju tradīcijas, un tad devušies uz pils Lielo Zāli, lai apgūtu vēl pēdējās iemaņas pie Etiķetes Profesora; dažiem galminiekiem, par spīti audzināšanai, aizvien vēl piemita gluži dabiskas manieres, kas galmā tika uzskatītas par ļoti nopietnu trūkumu - tas nu man jāatzīst.

   Zēns - jo viņš vēl bija tikai sešpadsmit gadus vecs - par galminieku aiziešanu neskuma, bet ar dziļu atvieglojuma nopū­tu atlaidās ar zeltu izšūtās guļvietas mīkstajos spilvenos un gulēja tur, reizē tramīgs, pārsteigts un apmulsis, gluži kā rudais meža Fauns vai jauns dzīvnieks, kas pēkšņi mežmalā saodis medniekus.

   Tie patiešām ari bija mednieki, kas nejauši viņu atrada un tuvojās, pārliecināti par drošu medījumu, kad viņš basām kājām un stabuli rokā staigāja aiz kazu bara, kas piederēja ganam, kurš viņu bija atradis mežā un kuru viņš visu laiku bija uzskatījis par savu tēvu.

   Viņš bija piedzimis vecā Karaļa vienīgās meitas slepenajā laulībā - kā runā, ar kādu ievērojami zemākas izcelsmes svešinieku, kurš esot savaldzinājis jauno Princesi ar fautas spēli; citi turpretī minēja kādu mākslinieku no Rimini, kuram Princese esot parādījusi lielu, varbūt pat pārlieku lielu godu un kurš pēkšņi esot pametis pilsētu un atstājis savu mākslas darbu Katedrālē nepabeigtu. Kad jaunais Karalis bija tik tikko nedēļu vecs, viņu izzaga no šūpuļa un atdeva kāda zemnieka ģimenē audzināšanai. Zemniekam un viņa sievai savu bērnu nebija, viņi dzīvoja nomaļā meža nostūrī vairāk nekā dienas jājiena attālumā no pilsētas.

   Bēdas vai kāda sērga, kā apgalvoja galma dziednieks, vai arī ātri iedarbīga itāļu inde karstvīna kausā, kā apgalvoja citi, nogalēja bālo meiteni, kas bija devusi dzīvību jaunajam Karalim. Un tieši tobrīd, kad uzticamais ziņnesis, jaundzimušo šķērseniski seglos turēdams, apturēja ceļā nodzīto zirgu pie necilās būdiņas durvīm un noliecies pieklauvēja, Princesi ielaida kapā, kas bija izrakts pamestā kapsētā aiz pilsētas vārtiem, kurā, kā ļaudis melsa, jau gulējis vēl viens mirušais - jauns, skaists svešzemnieks, kam rokas bijušas sasietas uz muguras ar mezglainu virvi, bet krūtis - vienās asiņainās brūcēs.

   Tā vismaz ļaudis čukstus stāstīja cits citam. Noteikti zināms bija vienīgi tas, ka vecais Karalis, uz nāves gultas gulēdams, vai nu par lielo grēka darbu sirdsapziņas mocīts, vai arī nevēlē­damies atstāt karaļvalsti svešas cilts pēcnācējiem, lika atvest zēnu uz pili un visas Valsts Padomes priekšā atzina viņu par savu mantinieku.

   Jau no pirmās dienas pilī jaunais Karalis izrādīja tās savādās alkas pēc skaistā, kas tik dziļi ietekmēja visu viņa dzīvi. Tie, kas pavadīja zēnu viņam atvēlētajās telpās, nereti pieminēja prieka saucienu, kāds izlauzās pār viņa lūpām, ieraugot sev sagatavo­to smalko tērpu un dārgakmeņus; un cik sparīgi viņš nosviedis zemē savu rupjo ādas kreklu un aso aitādas apmetni.