Sirms vecis kailā kažokā iznāca no piesarmojušā dārza un skatījās atpakaļ caur ābelēm, pie kurām pār vakara sārtumu drebēja viegli ledus spīdulīši kā tās bālās pelnu plēnes pār kvēlošām oglēm. Biezs rieta sarkanums krita viņa sejā. Tā bija nikna veča seja. Viņa ūsas un bārda izskatījās kā garas sudraba bārkstis, piesalušas zilām un zaļām ledus zīlēm, kurām vēl vakars pielika pa sar­kanai. Tas bija vecais Lausks, izdzīts saimnieka tēvs, kurš dēlam par agru bij atdevis mājas. Viņš uzklīda tikai lielā salā, kad visi zari bij iekalti smalkā ledū, un sarkans saules riets kā dusmu atspīdums zem ābelēm un gar ēku stūriem meklēja viņa sarkano seju. Raug, vecais palecas, tā ka izjūk apsarmojušais matu cekuls uz pakauša, un sper ar cirvi klēts pakšķī.

   «Ai, ai,» baļķis iekliedzas, un viņam pārtrūkst sirds. Tā ir pušu! Viņa trūkst, sēri vai­dēdama kā kokļu stīga, un runcis apstājas uz celiņa, kas iet no istabas uz klēti, un klausās, pacēlis kāju.

   «Ā, vecais saimnieka tēvs atkal spārdās,» runcis saka, pamanījis Lausku, kurš aiziet, nikni atpakaļ skatīdamies, ar cirvi pār pleciem. Un ābeles kā nobijušās stāv tik klusi un mēmi, un ne zars vairs nevelk elpu.

   «Būtu jāiet uz klēti,» runcis domā. «Saimniece bar: runci, ko guli! Būtu apskatījies, ko klētī peles dara...»

   «Kauna dēļ būtu jāiet,» runcis domā.