Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Laimīgais Princis
Teicējs: Zane Daudziņa
Autors: Oskars Vailds
Augstu pāri pilsētai staltas kolonnas galā slējās Laimīgā Prinča statuja. Tā bija viscaur pārklāta ar plānām tīra zelta plāksnītēm, acu vietā mirdzēja divi krāšņi safīri, bet zobena rokturī kvēloja liels, sarkans rubīns. Visi viņu ļoti apbrīnoja.
"Viņš ir tik skaists kā vēja rādītājs," teica viens no Pilsētas Padomniekiem, kurš vēlējās iegūt mākslas pazinēja slavu. "Tikai ne tik noderīgs," viņš piebilda, baidīdamies, ka citi to nenotur par nepraktisku sapņotāju, kāds viņš patiesībā nudien nemaz nebija.
"Kāpēc tu nevari būt tāds kā Laimīgais Princis?" kāda prātīga māmiņa vaicāja savam dēlēnam, kurš raudādams raudzījās mēnesī. "Laimīgais Princis nekad nesapņo un ne par ko neraud."
"Es priecājos, ka pasaulē ir vismaz viens, kas jūtas pilnīgi laimīgs," noburkšķēja kāds cerībās vīlies vīrs, aplūkodams skulptūru.
"Viņš izskatās gluži kā eņģelis," teica bērni, iznākot no baznīcas spilgti sarkanos mētelīšos un spodri baltos priekšautiņos.
"Kā jūs to zināt?" vaicāja Matemātikas Skolotājs. "Jūs taču nekad nevienu eņģeli neesat redzējuši."
"Ak, mēs viņu redzējām sapnī," bērni atbildēja, un Matemātikas Skolotājs satrūkās un savilka bargu seju, jo viņam nepatika tāda bērnu sapņošana.
Kādu nakti pār pilsētu laidās maza Bezdelīga. Viņas draugi jau pirms sešām nedēļām bija aizlaidušies uz Ēģipti, bet viņa bija aizkavējusies, jo bija iemīlējusies kādā burvīgā Meldrā. Viņa to bija ieraudzījusi jau agrā pavasari, traukdamās gar upi pakaļ kādam lielam, dzeltenam tauriņam, un tik loti viņu savaldzināja Meldra slaidais stāvs, ka viņa apstājās parunāties.
"Vai man tevī iemīlēties?" vaicāja Bezdelīga, kurai patika visu noskaidrot tūlīt un uz vietas, un Meldrs viņai zemu paklanījās. Tad Bezdelīga laidās apkārt un apkārt Meldram, spārngaliem skardama ūdens virsmu un saceldama sīkus, sudrabainus vilnīšus. Tā viņa izrādīja savas jūtas, un tā tas turpinājās visu vasaru.
"Cik smieklīga pieķeršanās," vidžināja pārējās Bezdelīgas. "Viņam taču naudas nav nemaz, bet radinieku - ka biezs." Un, patiešām, upmalā taču Meldru bija bez sava gala. Un, kad iestājās rudens, visas Bezdelīgas aizlaidās.