"Rubīns no zobena roktura izkritis, acis pazudušas, un no zelta vairs nav ne miņas," Mērs secināja. "Viņš nu gan neizskatās daudz labāk par kādu ubagu!"

   "Ne labāk par ubagu!" piekrita Padomnieki.

   "Turklāt pie viņa kājām ir beigts putns!" Mērs turpināja. "Mums jāizdod likums, kas aizliedz putniem nobeigties šajā vietā." Un Pilsētas Padomes Sekretārs pierakstīja šo ieteikumu kabatas grāmatiņā.

   Tad viņi novāca Laimīgā Prinča statuju no postamenta.

   "Tā kā viņš vairs nav skaists, viņš nav arī vairs vajadzīgs," atzina Universitātes Mākslas Profesors.

   Prinča statuju izkausēja, un Mērs sasauca lielu sapulci, lai izlemtu, ko darīt ar iegūto metālu.

   "Mums, protams, nepieciešama jauna statuja," viņš ierosinā­ja. "Tajā varētu attēlot mani."

   "Attēlot mani," atkārtoja Pilsētas Padomnieks, un visi sastrī­dējās. Kad es par viņiem dzirdēju pēdējoreiz, viņi vēl joprojām strīdējās.

   "Cik savādi!" teica metāllietuves strādnieku vecākais. "Salūzusi svina sirds nekūst pat ugunī. Jāsviež prom."

   Un viņš izmeta sirdi atkritumu kaudzē, kur jau gulēja mirusī Bezdelīga.

   "Atnes man no šīs pilsētas divas visvērtīgākās lietas," Dievs lika vienam no saviem Eņģeļiem; un Eņģelis Viņam atnesa svina sirdi un mirušo putnu.

   "Tu esi pareizi izvēlējies," teica Dievs, "jo šis mazais putniņš nu mūžam dziedās manā Paradīzes dārzā, un Laimīgais Princis teiks un slavēs mani manā Zelta pilsētā. "