Citu pēc citas Bezdelīga norā­va zelta lapiņas, līdz Laimīgais Princis kļuva gluži blāvs un pelēks. Lapiņu pēc lapiņas vistī­rākā zelta viņa aiznesa nabadzī­gajiem, un bērnu sejiņās parā­dījās sārtums, un tie rotaļājās uz ielas un smējās. "Mums tagad ir maizīte!" viņi sauca.

   Tad uzsniga sniegs, un līdz ar to atnāca sals. Ielas laistījās kā sudrabā lietas, tik spožas un mirdzošas; garas lāstekas kā kristāla dunči karājās pie namu jumtiem, ļaudis ietinās kažokos, bet pa ledu koši sarkanās micītēs slidinājās mazi zēni.

   Nabaga mazajai Bezdelīgai sala aizvien vairāk un vairāk, tomēr Princi tā neatstāja, tik ļoti viņa bija to iemīļojusi. Kad maiz­nieks neskatījās, viņa uzknābāja maizes drupačas pie maiznīcas durvīm un pūlējās sasildīties, plivinot spārniņus.

   Taču beidzot viņa saprata, ka drīz mirs. Saņēmusi atlikušos spēkus, viņa pēdējo reizi nolai­dās Princim uz pleca.

   "Ardievu, dārgais Princi!" viņa čukstēja. "Vai drīkstu no­skūpstīt tavu roku?"

   "Es priecājos, ka tu beidzot dosies uz Ēģipti, mazā Bezdelī­ga!" Princis teica. "Pārāk ilgi tu esi šeit kavējusies; bet tu drīksti mani noskūpstīt uz lūpām, jo es mīlu tevi."

   "Ne jau uz Ēģipti es došos," Bezdelīga atbildēja. "Es došos uz Nāves zemi. Bet Nāve jau ir tikai Miega māsa, vai ne?"

   Un Bezdelīga noskūpstīja Lai­mīgo Princi uz lūpām un nokrita pie viņa kājām bez dzīvības.

   Tajā mirklī statujas iekšienē atskanēja dīvains krakšķis, it kā tur kaut kas būtu salūzis. Un tā arī bija - svina sirds bija pārplīsusi uz pusēm.

   Sals nudien bija nežēlīgi bargs.

   Agri nākamajā rītā pilsētas Mērs pastaigājās pa parku savu Padomnieku pavadībā. Iedams garām kolonnai, viņš pacēla galvu un palūkojās augšup uz statuju: "Ak vai! Cik noplucis izskatās mūsu Laimīgais Prin­cis!" viņš iesaucās.

   "Patiešām, cik noplucis!" sauca Padomnieki, kas vienmēr piekrita Mēram, un piegāja paskatīties tuvāk.