"Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga," Princis neatlaidās. "Dari, kā es tev lieku."

   Un Bezdelīga izknāba Prin­cim otru aci un metās lejup. Spārni nošvīkstēja pār mazo sērkociņu pārdevēju, un dārg­akmens iekrita viņai plaukstā.

   "Cik skaists stikla gaba­liņš!" iesaucās meitenīte un smiedamās skrēja mājup.

   Tad Bezdelīga atgriezās pie Prinča.

   "Tagad tu esi akls," viņa tam sacīja, "tāpēc es palikšu pie tevis uz visiem laikiem." "Nē, mazā Bezdelīga," nabaga Princis iebilda. Tev jādodas projām uz Ēģipti.

   "Es palikšu pie tevis uz visiem laikiem," Bezdelīga atbildēja un apgūlās pie Prinča kājām.

   Visu nākamo dienu viņa tupēja Princim uz pleca un stāstīja, ko bija pieredzējusi svešajās zemēs. Viņa stāstīja par sārtajiem ibisiem, kas garās rindās stāv Nīlas krastos un ar knābi ķer zelta zivtiņas; par Sfinksu, kas ir tikpat veca kā pasaule un mājo tuk­snesī, un visu zina; par tirgoņiem, kas gausi soļo blakus saviem kamieļiem un rokās tur dzintara krelles; par Mēness kalnu vald­nieku, kurš ir tik melns kā melnkoks un pielūdz milzu kristālu; par lielo, zaļo čūsku, kas guļ palmas galotnē un ko divdesmit priesteri baro ar medusmaizītēm; par pigmejiem, kas uz platām lapām peld pāri lielam ezeram un mūžam karo ar taureņiem.

   "Mana mazā, mīļā Bezdelīga," teica Princis. "Tu stāsti man brī­nišķīgus stāstus, bet vēl apbrīnojamāks ir stāsts par cilvēku ciešanām. Nabadzība ir vislielākais cilvēces Noslēpums. Lido pār manu pilsētu, mazā Bezdelīga, un pastāsti man, ko tur redzēsi."

   Un Bezdelīga lidoja pār lielo pilsētu un vēroja, ka bagātie līksmo savos greznajos namos, bet ubagi salst pie to vārtiem. Viņa ielidoja tumšās šķērsieliņās un redzēja badā izvārgušu bērnu bālās sejas skumji veramies melnajā tumsā. Zem tilta arkas divi mazi zēni gulēja rociņām viens otru cieši apkampuši, lai kaut mazliet sasildī­tos. "Kā mums gribas ēst!" viņi teica. "Te jūs nedrīkstat gulēt!" Naktssargs uzkliedza un izdzina tos abus ārā, lietū.

   Bezdelīga atgriezās un pastāstīja Princim, ko redzējusi.

   "Es esmu pārklāts ar tīra zelta lapiņām," Princis sacīja. "Noņem tās citu pēc citas un atdod nabaga nelaimīgajiem; dzīvajiem vienmēr šķiet, ka zelts viņus var padarīt laimīgus."