"Šonakt es lidošu uz Ēģipti," Bezdelīga paziņoja un bija labā noskaņojumā, jo domāja par tālo ceļojumu. Viņa aplidoja visus pilsētas pieminekļus un ilgu laiku notupēja baznīcas torņa galā. Lai kur viņa parādījās, zvirbuļi čiepstēja cits caur citu un sauca: "Lūk, kāda ievērojama svešiniece!" Tā Bezdelīga patīkami pavadīja laiku.

   Kad uzlēca mēness, viņa atgriezās pie Laimīgā Prinča.

   "Vai tev nav kāds, ko pasveicināt Ēģiptē?" viņa sauca. "Es tūlīt lidošu turp."

   "Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga," lūdza Princis. "Vai tu nevari palikt pie manis vēl vienu nakti?"

   "Mani gaida Ēģiptē," Bezdelīga iebilda. "Rīt mani draugi lidos augšup pa Nīlu uz Otro Ūdenskritumu. Tur niedrājā ganās nīlzir­gi, un milzīgā granīta tronī sēž Dievs Memnons. Visu nakti viņš vēro zvaigznes, un, kad iemirdzas rīta zvaigzne, viņš vienu reizi iekliedzas aiz prieka un tad ieslīgst savā klusēšanā. Dienvidū lejā pie ūdens nāk dzelteni lauvas, lai padzertos. Acis tiem zaļas kā berils, to rēcieni skaļumā pārspēj pat ūdenskritumu."

   "Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga," lūdza Princis. "Tālu no šejienes, pilsētas otrā malā, kādā jumtistabiņā es redzu jau­nekli. Viņš sēž, noliecies pār papīriem apkrautu galdu, bet blakus viņam tējas glāzē vīst vijolīšu pušķītis. Viņam ir biezi, brūni un cirtaini mati, viņa lūpas ir sārtas kā granāti, bet acis - lielas un sapņainas. Viņš pūlas pabeigt lugu Teātra Direktoram, bet ir tā nosalis, ka vairs nespēj parakstīt. Kamīnā uguns nekuras, un aiz bada viņš kļuvis pavisam vārgs."

   "Es palikšu pie tevis vēl vienu nakti," Bezdelīga piekrita, jo viņai patiešām bija laba sirds. "Vai man būs jāaiznes viņam otrs rubīns?"

   "Ak vai! Man vairs nav rubīnu!" Princis sadrūma. "Viss, kas man atlicis, ir tikai acis. Tās darinātas no retiem un dārgiem safīriem, kas pirms tūkstoš gadiem atvesti no Indijas. Ņem vienu un aiznes jauneklim. Viņš to pārdos zeltkalim, nopirks malku un pārtiku un pabeigs lugu."

   "Dārgo Princi," Bezdelīga atbildēja, "to es nespēju!" Un viņa sāka raudāt.